opposites.

ledusaukstas rokas tinas man ap kaklu, bez maz vai žņaudz nost. no tā iepriekš enerģijas pārpilnā radījumā tagad palicis vien sevi mokošs cilvēks ar saviem tikumiem un netikumiem, savām un citu piespēlētām kļūdām. īsti nesaprotu, tās manas rokas.. , tās ir tur dusmu vai sāpju dēļ, nožēlas vai ilgu, vainas apziņas vai neizpratnes dēļ. nesaprotu. tās žņaudz, jo kādam manis dēļ sāp. bet vai es vainīga, ka šāds liktenis piespēlēts. ne jau manis dēļ viss noticis. ne jau tādēļ. vai tomēr? 

neviens man neatbild uz jautājumiem. visu noklusē un slēpj. ilgi izdevās noslēpt, bet, kad atradu, sāpēja vēl vairāk.

skābekļa uzņemšana palēnām atjaunojas.

pēdējās dienas pavisam sadrūmusi un saskumusi te klīstu apkārt pa savām simts lietām un darīšanām. pilnīgi bez jebkādas gribēšanas un vēlēšanās kaut ko darīt. pilnīgi pazaudējusi iedvesmu un visu citu skaisto. jā. nogurusi. tikai mēnesis pagājis, bet jau nogurusi. patiesībā pārgurusi. pārgurusi no tā, ka nav neviena, ar ko izrunāties. pavisam mierīgi. par visu. miega trūkuma dēļ neesmu pat spējīga meklēt kādu, kas šajā jautājumā varētu palīdzēt. gribas tikt prom. prom no visiem. vienkārši iet. iet tālu, tālu, kamēr kājas vairs nejūt. iet un vērot. pavisam mierīgi vērot, nevis kā ikdienā. tā, ka nekas atmiņā nemaz nepaliek. gribas iet un izbaudīt to rudeni. tās krāsainās lapas. tās, kuru dēļ man galva pilna ar visvairāk atmiņām. kaut kā tā sanācis. un diemžēl visas gandrīz sliktas. vai arī pēdējo gadu laikā pārvērtušās par sliktām. gribas atbrīvoties un elpot. gribas būt nepārtraukti nekomandētai. gribas aizvērt acis un neredzēt tajā skaistajā tukšumā un tumsā vienu traucējošu gaismas pleķi, kas liktu mācīties krievu valodas dzejoli, kārtot istabu vai atkal kāda cita labā kaut ko darīt. gribas izolēties. un tad tur, izolācijā, sakārtot domas. un tad ar tām doties pie kāda, lai kļūtu vieglāk.
tieši pirms trim gadiem, kad vēl biju pavisam mazs un nevainīgs bērns ar bērna domām un bērna darbiem, notika kas briesmīgs. šo pasauli pameta man viens no vistuvākajiem cilvēkiem - mana vecāmamma. tā diena bija viena no briesmīgākajām manā mūžā. vēl tagad skaidri atceros visas tās sajūtas, kad aiz dusmām un sāpēm gulēju zemē, raustījos drebuļos, kliegdama dažādus nesaprotamus vārdus. labi, ka mājās biju viena. jā, ik pa laikam šīs sajūtas atkārtojas. jā, ik pa laikam manās acīs skaidri redzama aina ar bālu cilvēku tādā lielā un neglīti izrotātā ozolkoka kastē. visapkārt ziedi, daudz ziedu, man galvas reiboņi no asarām un to sasodīto ziedu smaržu sajaukuma. kāds vīrs tērpies neglītā melnā kleitā kaut ko cītīgi stāsta, ik pa brīdim skatoties uz mani un veltot pāris vārdus. tas laikam bija mācītājs. nu jā, kurš gan cits, bet man tajā brīdī bija tik auksti, ka vispār nesaprotu, kā kaut kas palicis manā galvā. sala gan no iekšpuses, gan ārpuses. ārā bija rudens. mans mīļais rudens. pavisam bez sarkasma mīļais. gar acīm zib cilvēki vienādām sejām, visi nolaistiem lūpu kaktiņiem, visi sakot vienādus vārdus, gribēdami spiest manu roku vai apķert. izņemot vienu. viņa tur stāvēja ar dzelzs ģīmi, neļaudama nevienai asaras lāsītei noritēt lejup pa vaigiem, kas no aukstuma kļuvuši jau bāli un nejūtīgi. viņa bija iekrampējusies manā rokā. viņas mazā manā mazliet lielākajā. tik cieši, ka pirksti kļuva zili. bija sajūta, ka stāvam tur divas vien. apkārt viss griezās. griezās galva nejauko ziedu smakas dēļ, acis vairs nespēja saredzēt vēja raustītās sveču liesmiņas, viss grīļojās. apkārt tik dīvainas skaņas, tik dīvains viss, tik nesaprotams. kaklā kamols. patiesībā kādi vairāki. nē, šķita, ka tur sabāzti visi pasaules kamoli. tur sāpēja. tur sāpēja tik ļoti, ka aiz sāpēm nespēju norīt siekalas. kājās aiz bailēm un aukstuma trīcēja. bija tik pretīgais bailes no visiem tiem cilvēkiem, kuru acis vērās uz mums it kā žēlodamas. tik pretīga sajūta. visi vēroja. visi vēroja, kā man sāp. kā mums sāp. visi vēroja manas tukšās, izgrieztās acis, kas jau sūrstēja no sāpēm, ko jutu vēderā, kur viss, šķiet, griezās kā veļasmašīnas centrafūgā. lai kur arī skatītos, viss atgādināja par to bālo cilvēku, kas bija noguldīts kastē. par to bālo, kas mani mīlēja no visas sirds. par to, kas uztraucās par mani. par to, kurš vienmēr bija ar mani tieši tajos brīžos, kad visvairāk vajadzēja. tieši tas, kurš nepalaida garām nevienu dejošanas koncertu, nevienu skolas vecāku sapulci. tas bālais tur kastē apmeklēja visus manus pasākumus biežāk kā mana mamma. tas no kastes man vakaros nāca pretī, jo man bija vienai bail. tagad, jau desmito gadu staigājot pa to ielu, vairs nejūtu nevienas bailes, jo zinu, ka man vairs nekad neviens nenāks pretī. nekad. vairs nav, no kā baidīties. tagad tikai eju. tikai paciešu sāpes pakrūtē un eju. eju, ierakusies savā šallē un asaru plūdos. bet es eju. un pārdomāju. pārdomāju, kāpēc tik ātri, kāpēc ar mani, kāpēc tik sāpīgi. pāris metri šīs ielas sākumā tik tiek noieti pie pilnas apziņas. pārējajos jau galva vairs nepiedalās. kājas tik iet. tik kustas. labi, ka zinu, kur jāiet, citādāk pazustu bez vēsts. es eju. eju. eju. līdz vairs nevaru. acis jau sen vairs nefokusē, elpot nav iespējams un ķermeni pārņem sajūtas, ka tūlīt tiks izvemts viss, kas atrodas zem diafragmas. sāpes ir neciešamas. man pietrūkst viņas. man pietrūkst. man sāp.

redz tāpēc vajag tik vienu, kas klausās. tik vienu, kam pastāstīt. jo ilgāk sevī turēt vairs nevaru. drīkst pieteikties.

bet vakardiena vismaz bija jauka. pāris soļu uz priekšu kaut kam labam un patīkamam. patiesībā tā ir vienīgā lieta, kas pēdējā laikā sagādā kaut mazliet prieku. vienīgā, kas spēj uzvilkt manus lūpu kaktiņus uz augšu, vismaz brīžos, kad esmu viena, patiesi smaidīt.

swings, please don`t stop swinging!

uz priekšu un uz atpakaļ. uz priekšu un atpakaļ. pēc visiem fizikas likumiem un manām minimālajām zināšanām fizikā vajadzētu būt tā, ka šūpoles abos galapunktos pavada vienādu laika daudzumu, lai arī kādas sistēmas mērvienībās to mērītu. jā, tas visu laiku samazinās, bet tas notiek vienmērīgi abos galos, ja nu vienīgi kāds pa vidu šūpoles neaiztur, neizkustina no ceļa, pa kuru tām būs iet. nu redz. tagad man te ir saradušies tik daudz tādu nezināmo, kuri mēģina manas šūpoles aizkavēt tajā nepatīkamajā galā un tādā veidā izmainīt man ejamo ceļu. un tas nemaz nav patīkami. vēl nepatīkamāk ir tad, ja nav ne mazākās nojautas, kas man traucē. tā es te tieku raustīta. visu laiku. neko nesaprotu. ne vairs, kas esmu, ne ko gribu. nē, ko gribu, es zinu. un to es arī paveikšu, lai daļa no manas sapņu pasaules pārceltos dzīvot uz šo zemes virsu, no kuras diemžēl neaizbēgt. dabūšu es uz šejieni gan tās labās, gan sliktās sajūtas, ko spēju piedzīvot iedomājoties. gribu pa īstam. gribu. gribu. gribu. gribu un darīšu. un kļūs mana dzīve tieši tik krāsaina, kā tā ir manā galvā. un ne jau kaut kādās krāsās. tieši tajās, kuras man dod ticību, brīvību, sajūtas un iespēju netraucētai aizvērt acis, dzirdot tikai skaņas, ko vēlos dzirdēt, tikai vārdus un tikai no tiem, kuri man svarīgi, just pieskārienus tikai no tiem, kam uzticos un kuri uzticas man un visbeidzot būt kopā ar cilvēkiem. tikai tiem, kuriem šis brīnums ar visām savām dīvainībām un savādībām ir svarīgs un vajadzīgs. tikai ar tiem, kas uzklausīs un vēlēsies tikt uzklausīti, tikai tiem, kas centīsies un novērtēs manu centību. tikai tiem, kas atbildēs ar smaidu uz manējo. tikai tiem, kas būs tik pat dīvaini un savādi, cik es pati. tikai tiem, kas pratīs baudīt ilgos klusuma brīžus tik pat ļoti labprātīgi, cik es to daru. tikai tiem, kas dosies nebeidzamās pastaigās pa nekurieni. tikai tiem, kas būs gatavi nebeidzamām sarunām par lietām, kas visiem jau sen saprotamas vai tādām, kas vispār uz planētas nepastāv. tikai tādiem, kas spēs atvērties mākslai, mūzikai, dejai un vārdiem - visam tam, kam ir milzīga nozīme manā dzīvē šobrīd un tā tas arī paliks. tikai tādiem, kas man nebūs vienaldzīgi un kuriem vienaldzīga nebūšu es. tikai tādiem. tikai tādiem vien. tikai...

tāpēc es darīšu. par spīti tam, ko man aizliedz un liek atlikt, es ķeršos klāt un darīšu. īstenošu un piedzīvošu. un tad meklēšu izjūtas no savas pasaules šajā. galvenais neatradināties no ieraduma nepārtraukti domāt. domāt un vērot. visu. visu pēc kārtas. no tieši tās lietas, kas man rada visas problēmas - no domāšanas. jo arī manā domu pasaulē notiek sliktās lietas. bet tā ir labāk nekā nezināt, ko domāt. tā ir vislabāk. tā ir būt man. tā būs būt. tāda esmu un būšu es. neko darīt. vismaz šajā ziņā ceļu esmu izvēlējusies un atsakos no jebkādām navigācijas iekārtām, kas pat spētu to padarīt īsāku un vienkāršāku. man to nevajag, jo tas būs manējais un vislabākais. tā būšu es. atšķirīga. vienalga, lai arī cik slikti ietu, atšķirīga. iekšēji noteikti. ārējais tādā gadījumā kļūst mazsvarīgs. tā būšu es. atšķirīga.

mumford and sons - broken crown un vēl viskautkas no "Babel".

ready. set. GO!

septembris ir te. divas nedēļas jau riņķī un paspēts ļoti daudz. esmu izcietusi vienas iesvētības, kas bija vienkārši murgs, beidzot esmu sasniegusi vienu no savas dzīves mazajiem mērķīšiem - vizbulītes vidusskolas sastāvs, kas ļauj beidzot ciest tos mokošos 3 h mēģinājumus, bet man tas patīk. es to mīlu. es bez tā nevaru. ir iesākts otrais cēliens mākslas studijā, kur šogad jāapgūst kaut kādi pamati, lai jebkurā brīdī varu izdomāt iestāties, kur vien vēlos un tāpēc pēdējais gads nav jārausta uz visām pusēm. ir pavisam dīvaini, jo vairs nedodos uz balto flīģeļa formas ēku, lai nodotos balti melnajam instrumentam. esmu iedzīvojusies jaunā korī, kur patiesībā jūtos diezgan labi un laba. sliktā lieta - ir nācies gandrīz pavisam pamest savu mīļoto kori, jo šobrīd ir citas prioritātes un visam obligāti taču ir jānotiek vienā laikā. tad vēl dažas stundas nedēļā tiks pavadītas piekopjot savas matemātikas zināšanas tieši nelōģisko olimpiāžu uzdevumu risināšanā. un, protams,būs jāpiepūlās arī pie parastās ikdienas matemātikas, jo mēs taču esam īpaši un mums jau nevar būt normāla viela. nu neko darīt. protams, vēl katru nedēļu būs vesela kaudze ar mājasdarbiem, ieskaitēm un visādām citādām skolas lietām, bet šajā ziņā ļoti ceru un, ja godīgi, ticu, ka tas man nesagādās problēmas, kā tas ir bijis jau visus iepriekšējos deviņus gadus. jā, tikai tik vien, bet kaut kā tomēr šķiet, ka līdz šim viss ir izdarīts pēc labākās sirdsapziņas. nu tā arī turpināšu.

laikam nekā daudz vairāk man nav, ko teikt. esmu atguvusi savu ikdienas skrējienu, vēl lielāku, garāku un ātrāku kā citus gadus, tāpēc vēl jo mazāk paliek laika sev. arī skolā esmu kļuvusi dīvaini draudzīga ar visiem. bet tomēr tas šķiet apgrūtinoši, tāpēc drīz vien jau saraušos atpakaļ savā čauliņā un nelaidīšu sev nevienu klāt. tā es jūtos labāk. bet domu nepārdomātu un neizprastu ir daudz, tā kā nāksies vien kaut kā  atrast kādus klusākus un mierīgākus brītiņus, kad atslēgties no ārpasaules. vismaz tajos vakaros, drīzāk jau naktīs, kad tik man visi dienas darbi puslīdz beidzas un es dodos uz mājām, man būs iespēja pabūt klusumā vienai pašai. tā tomēr ir vislabākā sabiedrība pasaulē.

*what I have done in this august* list.

* pavisam negribīgi saņēmos un aizgāju uz ballīti, kur pavisam noteikti nevēlējos būt dēļ pieredzes no pagājušā gada. bet, redz, labi, ka aizgāju, jo beigu beigās izvērtās viens tīri jauks pasākums. nu vienkārši tas nesaturēja neko no tā visa, ko es nevēlējos tur izbaudīt.

* vēl šajā vasarā apmeklēju vienu ļoti ilgi gaidītu pasākumu. jau kopš maija manā galviņā perinājās doma par došanos uz prātnieku koncertu. biju jau gandrīz atmetusi cerības, bet tad uzradās man ideāla kompānija, un viss notikās. šī diena patiešām viena no labākajām manā vasarā. un, protams, neaprakstāmas emocijas pašā koncertā un arī dienas pēc tam.

* nākamās divas dienas pēc prātniekiem tika pavadītas mūzikā. pilnīgi un noteikti. kora nometne lika sešas stundas dienā cītīgi dziedāt, tad vēl iespēja neierobežotu laika daudzumu izpētīt tādu milzīgu instrumentu kā ērģeles. pavisam jauki. pats labākais, ka arī šīs dienas tika pavadītas ar vieniem no vislabākajiem cilvēkiem uz šīs pasaules. un šeit bija viena no trakākajām naktīm šajā vasarā. daudz jauna par sevi uzzināju, bet labāk tagad nekā vēlāk.

* turpat pēc nometnes vakarā tiku baudīt Latvijas Radio kora koncertu Cēsiņās. tas, ka jau vienmēr, ideāls. vēl mazais bonusiņš, ka varēju satikt krustmāti. jā, šos koncertus es varētu apmeklēt mūžīgi. 

* tajā pašā vakarā, pārgurusi un izbesījusies pēc nometnes, tomēr tiku pie vienas sen gaidītas sarunas. tā nu man sanāca otra negulētā nakts. arī nākamā diena tāda darbīga, bet tomēr pavisam patīkama un jauka. tādas tik atkārtot.

* vēl pavisam nesen viena trakāka ideja - gulēt teltī augusta vidū. ne jau parasta augusta, bet tieši šī. šī pretīgi aukstā un drūmā augusta naktī. lai gan nav nemaz tik slikti. vismaz spēju baudīt tās dienas, kad ārā līst. skolas laikā tam vienkārši nesanāk laika. bet šo pavisam droši varu atzīmēt kā vienu no labākajām gulēšanām teltī. bija tā pavisam jauki un mierīgi. tieši tas, ko vajadzēja.

* vēl šī vasara tiks atmiņā saglabāta ar pirmo festivālu bez vecākiem, kas arī izvērtās pavisam interesants. pārspēti rekordi ar vienpadsmit cilvēkiem četrvietīgajā teltī, dejošana dubļos, pliko un netīro kāju laiks, laba mūzika, interesanti cilvēki, henna, neķemmēti mati, daudz smieklu, daudz dziedāšanas, daudz traku ideju, daudz smaidu, daudz dabas, vienkārši daudz LABADABA. 

* tad vēl šovasar pabiju Pērnavā, bet tas tik tā, lai acis zinātu, kā tur izskatās un būtu iespēja info centrā pajautāt karti angļu valodā. 

* tajā pašā Pērnavas dienā peldējos jūrā, kur ūdens bija aptuveni desmit grādus silts. 

tas laikam arī īsumā būtu viss par to, ko paveicu šīs vasaras augustā - labākajā šīs vasaras mēnesī. tā kā tas viss ir diezgan pamaz, droši varu atzīt, ka šī vasara ir gandrīz pilnīgi metama zemē. nu neko darīt. nākamā būs labāka.

maybe I am a human and will get things human needs to get.

27. jūlijs. vasara jau otrajā pusē. vēl tikai divas darba dienas un arī no tā būšu brīva. jauki. tad jau augusts, kam vajadzētu būt labākajam manā mūžā, jo prāta vētras un labasdabas biļetes jau ir kabatā. sāk likties, ka varbūt tomēr nebūs viss tas ļaunākais, ko savā galvā biju sadomājusi. varbūt, ka būs labi. varbūt, ka būs tā sajūta. tā, kura mani nav apciemojusi jau kādus 3 gadus vismaz. un neticami, bet es zinu, kāpēc. domājat, tas ir daudz? nē, tas nav, tāpēc, ka šajā ziņā pilnīgi neko nevaru mainīt. un ja es saku, neko, tad neko, jo lieki ar šādiem vārdiem, tāpat kā vienmēr, nekad un apsolu, nemētājos. un negrasos to darīt.
šodienas darba dienā paveicu kādu laiku atpakaļ iesāktu lietu, iesāku vēl vienu jaunu un pamatīgi tiku uz priekšu savā grāmatā, ko lasu jau vairāk kā divas nedēļas. bet domāju, ka pa nākamajām darba dienām sanāks pabeigt. vēl tikai kādas 300 lapaspuses. ceru, ka piespiedīšu sevi pabeigt. šodien sanāca mazliet vilties savas neuzmanības dēļ. biju jau visu grāmatu iztēlojusies, līdz pamanīju, ka viss jāpagriež par gadsimtu uz atpakaļ. nē nu forši. tā nu man vairs negribējās lasīt. bet kaut kas iekšā neļauj nolikt to grāmatu malā. izlasīšu. jāizlasa.
šodien šeit nebūs nekā diža no tā, kas darās manā galvā, jo nav īsti bijis laika un pacietības to visu sakārtot, kur nu vēl lai uzrakstītu. bet tuvākajā laikā visam vajadzētu mainīties. vēl vajadzētu sadūšotes šonakt gulēt teltī, citādāk neesmu to šogad ne reizi darījusi. bet vismaz šūpuļtīkls uz vienu nakti ir iemēģināts. labprāt atkārtotu, bet diez vai sanāks. nu neko.
tas laikam šodienai arī būs viss. pavisam nederīgs ieraksts. bet tas tik tā, lai spētu pieķerties arī pēc laika, kad būs kaut kas, ko rakstīt.
kulieties tālāk pa savām problēmām, es kulšos pa savējām. jauku naksniņu!

please, explanations.

šodien padarīts daudz. patiesi daudz. vispirms kārtīga darba diena, ko pavisam droši varu atzīt par vieglāko līdz šim. tad garš brauciens ar riteni, patiesībā vienkārši uz riņķi, bet vismaz sen gaidītas sarunas pavadīts. tad jau sen vajadzīgā smieklu deva, diezgan pietiekošos apmēros. tad vēl mazliet koķetēšanas tam visam klāt. tad treniņš smadzenēm - mācīšanās spēlēt šahu. tad veselīga zaudēšana. tad mazliet steigas, kas vasarā nenormāli pietrūkst. šķiet, ka rudenī vairs nepratīšu to darīt, lai gan gaitas ātrums tāpat nav samazinājies. tad divarpus stundas veselīga mūzikas baudījuma, kurā radās sasodīti daudz pārdomu. tad aizelsies brauciens mājup ar to pašu velosipēdu, ko pirms tam. tad pāris darbiņu. tad vēl laba mūzika. un tad jau ir pienācis šis brīdis, kad sagribējās sacept jaunu bloga ierakstu.
sēžot tajā koncertā, bija tāda dīvaina piederības sajūta visiem tiem cilvēkiem, kas bija apkārt. vienlīdzība, piederība, sapratne, pat nezinu, kā lai to īsti nosauc. šis nebija kārtējais plaši izreklamētais koncerts, pilns ar cilvēkiem, kas atnākuši tikai gūt baudījumu ausīm. šis bija koncerts, kur uzstājās cilvēki/jaunieši, kas visu šo nedēļu piedalās meistarklasēs, klausās dažādas lekcijas un, vienkārši sakot, gūst pieredzi. arī visi klausītāji bija tādi paši. komponisti, mūzikas skolu pasniedzēji, diriģenti, pedagogi, studenti, cilvēki no malas, bet visi mūziķi. spējīgi mūziķi. lai gan skaidri zinu, ka tādā līmenī, kādu tur demonstrēja, man nekad nebūs lemts spēlēt, bet tomēr bija tāda sajūta, ka esmu spējīga uz visu to pašu, ko tie pārējie cilvēki, kas ir daudz pieredzējušāki un gudrāki par mani. es sapratu to vēstījumu, ko viņi centās uz skatuves pasniegt. bija sajūta, it kā diendienā būtu ar viņiem kopā mācījusies. bet tā nav. kāpēc? kāpēc sajutos piederīga? tas ir jautājums, uz kuru patiešām vēlos rast atbildi. bet pati to nespēju. vajag palīdzību. atkal. viena vairs visu nespēju...

šoreiz galvā tik skan dīvaini pašas veidoti skaņu savirknējumi, no kuriem nesaprotu ne sākuma, ne beigu.

proud again. proud of myself. after a long, long break.

šodien, sparīgi čāpojot no vienpadsmit stundu garās darbadienas, bija tāda pati smieklīga sajūta, kā vakar. gāju pa savu mazo ieliņu, taisnā ceļā uz mājām, lai arī kā būtu gribējies novirzīties no ceļa, jo iekšēji nepārtraukti tieku vilkta uz šūpolēm, kur pēdējo reizi biju tikai pirms jāņiem, gāju ar paceltu galvu, melnu žaketīti mugurā un bija sajūta kā bērnībā. spēju iztēloties sevi kā biznesa sievieti. jā, tieši tik smieklīgi. apkārt kaimiņmāju vietā slējās biroja ēkas un bankas. smīniņš sejā pašai par sevi. un ko es sapratu, nonākdama pie pašām mājām? man vienmēr bijusi taisnība, sakot sev, ka nekad negribēšu strādāt kādā birojā. saku, ka negribēšu, nevis nevarēšu, jo zinu, ka varu to. tāpēc arī šodien bija tā sajūta. biju pavisam mierīgi, bez nekādiem sarežģījumiem aizpildījusi visas savas atskaites, visu sapratusi, jo man tas padodas. bet es to negribu. kāpēc cilvēks kārtējo reizi izvēlas to grūtāk ejamo ceļu? lai arī kā gribētos dzīvē būt cilvēkam, kurš daudz pelna, zinu, ka tas tomēr man nebūs svarīgāk par to, vai pašai patīk savs darbs. tā nu es atkal laužu savu bērnības solījumu sev, ka nekad nestrādāšu nepatstāvīgu darbu. tādu solījumu man ir daudz. un tik pat daudz ir cilvēku, kas domā, ka esmu tāda vieglprātīga meitenīte bez nekādas saprašanas par dzīvi un tās grūtībām, naudas pelnīšanu, un bez nekādām nākotnes vīzijām. bet tā nav. vai tad ir slikti, ka to visu vienkārši paturu pie sevis? domāju, ka nē. un man nešķiet slikti arī tas, ka visa mana pasaules uztvere ir pilnīgi ačgārna. jau no bērna kājas domāju citādāk. tas nekas, ka nekad neesmu to izrādījusi. pat neesmu gribējusi. tāda vienmēr esmu bijusi. citādāka. bet tik klusa, kautrīga un bailīga, ka nekad nav vēlējusies kādam to parādīt. lai gan pēdējā gada laikā kāds ir spējis mani tā kā atlauzt. patiesībā pati esmu spējusi vienkārši kādam atvērties. teikt to, ko domāju, rast viedokli par lietām, kurās neviens nekad manu viedokli nav prasījis. parādīt daļu no mana pasaules redzējuma. parādīt, kā manā galvā tiek apstrādāta informācija, ko saņemu. parādīt, kā es domāju. un, pats galvenais, kādam tas beidzot interesēja. vismaz man likās, ka interesēja. un nu man ir daudz vieglāk pateikt cilvēkam "nē". tagad man pat tas nav jādara. man vairs nav problēmu nepakļauties. jau sejā parādās tas, ka man ir savs viedoklis un sava nostāja. un es to nelauzīšu. man ir palicis vairāk vienalga, ko citi par mani domā. esmu tik laimīga, ka tā. tagad būs vieglāk. visam jābūt vieglāk. tik viegli, lai varu iet paceltu galvu pa kādu no mākslas galerijām un biroja ēku vietā gar sāniem redzētu savas gleznas, apkārt skanētu mana mūzika, nevis kaut kādi satrauktas un negācijām pilnas pilsētas trokšņi. lai tā būtu...


major lazer - get free.

prieciņš.

lai arī kā es solījos pēc mūzikas skolas pabeigšanas mūziku neaiztikt, te nu es esmu. spēlējot vairākas stundas dienā klavieres - instrumentu, ko astoņus gadu cītīgi ienīdu, un pavisam, pavisam laimīga, jo vecāki ir apstiprinājuši man vēlmīti apgūt vēl vienu instrumentu un pat gatavi to visu finansiāli atbalstīt. tas nozīmē, ka jau pavisam drīz būšu viens strinkšķinošs mežonis ar sāpošiem pirkstiem, kas aiz prieka par šo visu jauno iespēju un pārmaiņām būs aizmirsis ikdienas neveiksmes, sāks priecāties par sīkumiem un atgriezīsies cerībiņa, ka viss taču būs labi. varbūt tieši tas būs veids, kā varēšu dabūt no sevis laukā to, kam tur nav jābūt. varbūt beidzot atradīšu sevi, lai gan tagad liekas tas viss tāls un neaizsniedzams. būs pamatīgi jācenšas, lai varētu justies labi arī cit veida sabiedrībā, kur noteikti nebūšu labākā vai vismaz viena no labākajiem, bet tas būs labs iemesls, lai censtos par tādu kļūt. vismaz šāds pieradums, saukts par konkurenci, manā dzīvē ir bijis daudz, un par to esmu sasodīti priecīga. un tas viss noteikti kļūs par iedvesmas avotu turpināt un attīstīt visās pārējās man svarīgajās jomās. varēšu vismaz pamatīgi piepildīt skiču bloku. 
pāris dienas atpakaļ ārā bija negaiss. lija tā, ka balts gar acīm. viņa bija slima. bez balss, jo iepriekšējā dienā bija dziedāts vismaz četras stundas no vietas un ar pilnu atdevi. iesnaina un puņķaina, šķaudoša un dreboša viņa izlīda no savām simts segām. izgāja tajā lietū, neuztraukdamies par to, ka varētu nolikties ar plaušu karsoni vai ko tamlīdzīgu. bija par aukstu, lai kā bērnībā skraidītu pa to lietu cauri slapja. bet viņa tur stāvēja. kaut kā palikdama sausa, bet stāvēja. pie mājas, ko ienīst un tur neko nevar padarīt. viņa pārdomāja visu, kas ar viņu noticis. pārdomāja labās ziņas, ko nesen saņēma. pārdomāja, cik labi viss varētu būt. viņa domāja, ka varbūt pat tas viss būs iespējams un šī vasara nemaz nebūs tik nožēlojama. viņa domāja par visu. viņa centās atgūt to nebeidzamo optimismu, kas šo pašu mazo, nopietno, kautrīgo un kluso meiteni bija pārņēmis pirms desmit gadiem no visām pusēm. viņa tur stāvēja. asaras lija tāpat kā lietus tur soli uz priekšu. tās bija tādas kā prieka asaras. nekas nebija noticis, bet austiņās skanēja viņas mīļākā mūzika, viņai bija dota cerība un, pats galvenais, viņa bija to pieņēmusi. līdz ar to, viss, kas nākamās dienas ar viņu notika, tas viss bija jaukāk, mīļāk un patīkamāk. vismaz viņa to visu tā spēja uztvert. viņa bija pārlaimīga, saņemdama ziņu no kāda drauga, kurš likās vienmēr viņu aizmirsis, bet tagad viņam viņa pietrūka. šis draugs vēlējās viņu satikt , viņš stāstīja, cik ļoti vēlas savā vasarā piedzīvojumus. viņš to stāstīja viņai. viņa bija laimīga. viņa bija laimīga, kad saņēma ziņu no kāda cita drauga, kurš bija pavisam laimīgs un solījās, ka plāni tomēr nenobruks. viņa kā mazulis, ticis pie lielas konfektes, lēkāja pa māju, ka saņēma ziņu par nolikto datumu. tagad vienīgais, ko viņa vēlas, ir beigas. šīs vasaras beigas. tām jābūt labām. viņai beidzot jābūt laimīgai. beidzot ir jāpiepildās tam, par ko viņa sapņoja visu vasaru, visvairāk atsēžot savas stundas darbā. viņai ir pilnīgi vienalga, ka vasaras beigas nozīmē skolas sākumu, jo viņa grib skolu. viņa grib mācīties, lai arī cik nogurdinoši tas nebūtu visa gada garumā. viņa grib pierādīt sevi atkal un atkal kā spējīgu, jo viņa tāda ir. viņa var, viņai izdodas un viņa spēj, jo tieši tāpēc viņa ir uz šīs pasaules. tieši tāpēc, lai baudītu veselīgo konkurenci starp apkārtējiem cilvēkiem, lai izbaudītu to atbalstu, kas tomēr nāk no tiem, kuriem viņa ir pieķērusies, lai reizi pa reizēm baudītu to, kā citi saka viņai, cik viņa ir svarīga, ka viņa nav tikai tukša vieta, staigājoša murdoņa, kas aiz sevis met ēnu, kura patiesībā nevienam netraucē, jo nav gana tumša. viņa darīs un viņa būs. viņa cīnīsies, jo ir to darījusi jau veselus piecpadsmit gadus. tieši tik maz, bet vairāk viņai nemaz nebija iespējas. viņa mācīsies un darīs, kļūdīsies, lai arī cik sāpīgi tas nebūtu, viņa pārbaudīs un izpratīs pasaules kārtību pati, nevis klausīsies, kā citi viņai par to stāsta. viņa zinās arvien vairāk un labāk. viņa piepildīs savu sapni - izaugs un sāks patstāvīgu dzīvi. tieši tādu, kā viņa vēlas. piepildītu tieši ar lietām, kas viņai patīk un padodas. piepildītu tieši ar tiem cilvēkiem, kuri viņai un kuriem viņa ir svarīga. tieši tiem, nevis pārējiem, kas tikai izmanto un kāpj uz galvas. viņa izaugs un iemācīsies aizmirst visu, kas noticis, jo tur neko nevar padarīt. viņa turpinās lielo skrējienu caur visām neskaitāmajām lietām, ko viņa ikdienā cenšas paspēt. caur tām lietām, kas viņai ir jāpaspēj, jo tā ir viņa. vienmēr vienā lielā skrējienā, kas atstājis lielu robu citās svarīgās lietās, bet tā ir viņa. vienmēr paspēj ko vairāk dzirdēt un redzēt. tas nekas, ka pagaidām viņai nav nācies nokļūt sabiedrībā, kur viss šis redzētais un dzirdētais spētu noderēt un kādam interesēt. bet tāds arī ir viņas dzīves mērķis. atrast šādu sabiedrību, kurā viņa jūtas labi un spēj darīt to, kas viņai patīk. atvērt lielās radošuma smagās durvis, aiz kurām slēpjas visa viņas būtība, ko citi nekad nav redzējuši. bet viņa ir sasodīti priecīga, ka tomēr atrodas daži, kas nojauš par šīm lielajām durvīm viņā un palīdz tās atvērt. palīdz kaut vai vien esot un skatoties uz viņu. palīdz kaut vai paši esot laimīgi. palīdz tādējādi, ka padara viņu par svarīgu kādam. tieši tik priecīgu ar asaru pilnām acīm, kā todien stāvot lietū.


mumford and sons - white blank page

man puķu podā aug kaktuss. viņš ir puķe?

šodien kārtējā garlaicībā aizritēja mana otrā darba diena. piecarpus stundas nekā nedarīšana. teikšu godīgi, īpaši aizraujoši tas nav. labi, grāmatas un žurnālus var lasīt. lasu. bet nespēju tādā kņadā iedziļināties grāmatā. kā to vispār var izdarīt veikalā, kur ir cilvēki. jau mājās ir pagrūti, ja neesmu viena! bet nu labi. patiesībā atradu, ko man tur darīt. mūziku austiņās klausīties nedrīkst, tāpēc jāiztiek (jāizcieš) ar to, kas skan visiem. briesmīgi. tas nogurdina. man tur nepatīk.
apnikušas pienākumu lietas. gribas ieskriet pļavā kopā ar savu skiču bloku, jauno plejlistīti un padzīvot tur. tieši tik ilgi, cik gribās. nevis, cik man atļauts. patiesībā ir pietiekoši brīva laika to darīt, bet nevaru saņemties. šķiet, ka kaut ko atkal izdarīšu nepareizi. bail, ka nolauzīšu jaunajai ābelītei zaru, tā kā maziņai pie vecāsmammas. bail, ka, spēlējot īpašo pagalma spiegu spēli ar kaimiņsētas meiteni un tolaik labāko draudzeni, zaudēšu. to bija tik viegli izdarīt, ja noteikumi pašu izdomāti. tāda ticība man nebija nevienai citai spēlei. nevienu citu nespēlēju tik aizrautīgi. kaut varētu to kādreiz atkārtot. bet nu jau tas ir neiespējami. cilvēki mirst. tāpēc pat mana mīļākā bērnības spēle vairs nav spēlējama. kāpēc tā notiek? kāpēc cilvēkiem tiek atņemts tik ļoti daudz - otrs cilvēks. kāpēc  tas tā sāp? vai tā ir lieta, no kā patiesi baidāmies? varbūt tas ir tas, kas ir pamatā visām bailēm no tumsas, augstuma, čūskām un mazām telpām? vai tā varētu būt? kas to lai zin.. kas vispār šajā pasaulē kaut ko zin? neviens nezin. vienīgais, ko cilvēkam jāzin - ko viņš grib. spēlējot to spēli, mēs zinājām, ka nedrīkstam zaudēt. mēs gribējām uzstādīt rekordu. mēs gribējām kopā to izdarīt. tas nekas, ka tādu spēli spēlējām mēs divas vienīgās pasaulē un, lai kā arī bija bail zaudēt, tas nekad nenotika. mēs vienmēr uzvarējām. jo mēs gribējām. tāpat arī tad, kad mūsu slepenajiem sētas vārtiņiem blakus saauga nātres. protams, ka viss niezēja un sāpēja, jo tā bija mūsu eja un mums tur vajadzēja līst. mēs tur gribējām un līdām. un izcietām visas nātru sāpes. bet ne jau ilgi. tas nekas, ka mazas, tomēr gudras. mums bija jāuztaisa pretlīdzeklis tām nātru sāpēm. mēs tā gribējām un tā arī darījām. mēs uztaisījām. vecāsmammas dārzs bija iztīrīs. visas ogas un lapas un puķes atradās vienā lielā spainī. tās bija mūsu superzāles pret nātru sāpēm. tad mēs speciāli gājām pie tām nātrēm. visas rokas un kājas sāpēja. bet mums taču bija zāles. protams, ka viņas nepalīdzēja. bet tik ilgi ņēmāmies ap visu nātru padarīšanu, ka sāpes pašas pazuda. mēs zinājām, ka tā bija mūsu zāļu novēlotā iedarbība, jo aptiekā teica, ka zāles var iedarboties arī pēc laika. mēs gribējām un darījām, lai sāpēs pazustu. un viņas pazuda. nav svarīgi, kādā veidā, bet pazuda. mēs bijām laimīgas. tik vien mums vajadzēja. vajadzēja zināt, ko gribam un tiekties pēc tā ar visiem iespējamajiem līdzekļiem. un mēs dabūjām, ko gribējām. ne zinot kādu īpašu pretnātru zāļu recepti vai kādas citas gudras lietas. neviens taču nezin. bet mēs mēģinājām. un mums izdevās. un mēs bijām laimīgas.

tagad beidzot pa ilgiem laikiem došos uz savu vietu. tikai savu. un būšu laimīga. jo man jāiemācās atkal priecāties par mazām lietām.

jūnijs.

ir jūnija beigas. lielākajai daļai vasaras prieku vajadzētu būt izbaudītiem. bet te nu viņi ir. manos sapņos un tālu, tālu darāmo lietu sarakstā. vēl ne reizi neesmu bijusi uz jūru, par ko man liels kauns, bet laiks arī tāds, ka tur vienkārši nebūtu nekā cita, ko darīt, kā vien peldēties. neesmu pat bijusi peldēt tuvākajā un vienīgajā ezerā, kurš ir tik netīrs, ka man tur pat negribas peldē, bet vienalga. vismaz peldēšanas sezona ir atklāta. vienīgā lieta, kas godam izdarīta, ir tas viss, kas saistīts ar skolu. eksāmeni nolikti normāli. neteiksim, ka labi, bet normāli. vis iesniegumi iesniegti, lai gan ar nokavēšanos, bet ir. vēl izaudzināti seši kaķu bērni, kas tagad jau atdoti jaunajiem saimniekiem. ravēti dārzi un lasītas tējiņas - tas viss arī ir pagūts. divi izlaidumi, divas zaļās grāmatiņas un mežonīgi daudz bilžu, no kurām man nepatīk neviena. daudz visādu pienākumu pildīšana laikam ir vienīgais, ko šajā vasarā esmu darījusi. vienīgais prieciņš man pašai, ka esmu tikusi pie bieza, bieza skiču bloka, kurš pat ik pa brīdim pildās, bet lielāks laiks tiek pavadīts vienkārši blenžot uz baltu lapu un domājot, kur, pie velna, palikušas visas idejas un kāpēc iedvesma nav pat tuvumā. uz šo jautājumu laikam atbildi zinu. bet kāda man jēga no atbildes, ja nav risinājuma. gluži kā ar matemātikas mājasdarbiem, kurus patiesībā pildīju retāk kā reizi nedēļā. bet lielu robu tas neatstāja manai matemātikas devītnieku rindai. vēl laikam labā lieta ir tā, ka, pretēji saviem solījumiem nepieskarties klavierēm vismaz visu vasaru, es tagad to daru vismaz stundu dienā. un pilnīgi labprātīgi. tas laikam tiešām ir brīnums. un, ja skolotāja dzirdētu, neticētu. jo viņa skaidri zināja, kāda man attieksme pret klavierēm un ka tieši šīs attieksmes dēļ nesaņēmu eksāmenā tādu atzīmi, kādu pilnīgi mierīgi varēju saņemt, tikai, ja būtu pašā sākumā mazliet vairāk pacentusies. un šeit laikam arī beidzās mana atskaite par to, kā pavadīs jūnijs, jo vairāk neko ievērojamu izdarījusi neesmu. šis mēnesis pilnīgi lieks. nekā noderīga man pašai šeit nebija. jo iedvesmas nebija. teorētiski man pa šo mēnesi bija jāpiepilda vismaz puse no skiču bloka, bet esmu apstājusies pie astoņām lapām. un pēc kaut kā šāda izskatās, ka nekad nekļūšu par to, ko vēlos. ir pazudis tas viss, kas bija bērnībā. tā brīvība, ko deva baltā papīra lapa vai audekls. tā iespēja un vaļa, ko sniedza kaut vai parastais pelēkais zīmulis rokās, nemaz nerunājot par otu. visas šīs lietas man ir tā kā atņemtas. vai saprāts, kas parādījies vainīgs? varbūt kas cits. neatceros, ka bērnībā būtu tā vajadzējis iedvesmu vai ko citu. piesēdos un viss atvērās pats no sevis. tagad nespēju tās lielās durvis ar lauzšanu atlauzt vaļā. nu nekādīgi. esmu ielikta tādos, kā rāmjos. nespēju atvērties pavisam pat tajos brīžos, kad lielās durvis ir pavērtas un tomēr kaut kas top. šķiet, ka vecākiem tomēr nebija taisnība par to, ka nevajag mani laist mākslas skolā, jo tur visa bērna fantāzija tiekot iegrozīta vienā virzienā. un tā visiem. visiem vienādi. bet te nu es esmu. neko sakarīgu savā dzīvē nepaveikusi, kamēr citi braukā pa pasaules olimpiādēm un citu darbus apbrīno tūkstoši. piecpadsmit gadu laikā neesmu izdarījusi neko vairāk par vienu vienīgu pienākumu pildīšanu. to man nekad nav pietrūcis. nekad tā īsti neesmu bijusi tas, kas esmu. visu laiku tā kautrība un bailes tikt apmānītai stāvējušas priekšā. tikai tamdēļ neesmu sasniegusi to, ko vēlējos. tikai tamdēļ, ka bija bail. tagad domāju, ka varbūt kaut kas ir mainījies, esmu izaugusi no pamperiem un spēšu savu dzīvi organizēt un vadīt pati. bet nē. vēl jo mazāk. pienākumu iz daudz vairāk un daudz mazāk atliek laika lietām, ko patiešām vēlos. un tā palēnām paskatoties atpakaļ uz šiem piecpadsmit manas dzīves gadiem, saprotu, ka, lai cik stipri esmu vēlējusies kaut ko iemācīties, nekad pie tā neesmu tikusi. nekam man nav bijusi iespēja kaut ko manīt. deviņus skolas gadus ik dienu viens un tas pats - skola, mūzikas skola, dejošana. jā, labi, ka tā. bet man tad neviens nejautāja, ko es gribēšu savā dzīvē darīt. viņi jau nezināja, ka mana atbilde vēl projām nav mainījusies. un, ja vēl ne, tad arī nemainīsies turpmāk. man neļāva izvēlēties. ja būtu uzreiz dabūjusi to, kas man bija jādabū, tagad būtu sasniegusi daudz vairāk un nebūtu man kauns par tiem saviem sapņiem, kurus vēlos piepildīt, un par to, ka tas, ko cenšos darīt lietas labā, ir pavisam niecīga daļiņa, kas citiem sanāk pavisam dabiski. šeit atkal taisnība tam teicienam par darba un talanta attiecībām. nu redz. tagad laikam man skaidrs, kāpēc nespēju neko uzzīmēt. pietrūkst man darba. bet kur lai rauj darbu, ja neviens man nekad neko nav mācījis šajā sakarā, lai gan vienam no viņiem pienākums būtu nodot savas zināšanas man. vienīgais, ko var pateikt, ir nē, mākslas skolā viņa neies, pašai jāmācās. gribētu zināt, no kā? tā tik runā un nu jau man ir par vēlu apgūt pašus pamatus. tos, kas vajadzīgi, lai es spētu atvērt savas lielās durvis un ieiet tajā savā pasaulē, kurā vēlos būt, bet man tur sanāk uzkavēties ļoti maz. es jau neprasīju, lai kāds mani padara par klonu tam māksliniekam, kas ir viņš. tikai gribēju saprast, kā lietas darbojas, lai spēju pati lauzt pamatprincipus un izstrādāt savas teorijas, balstoties uz to, kas jau pierādīts. tad man būtu izvēle, vai stingri ievērot likumus vai speciāli tos pārkāp, radot vēl nebijušus efektus. bet nu visa mana mākslas padarīšana ir viena vienīga ķēpāšanās un cerība, ka varbūt kaut kas ar manām rokām un galvu notiks pats no sevis. tā kā tā mazā, mazā daļiņa talanta, kas manī bija bērnībā un kuru neviens neizmantoja. tagad viņa ir tikai tik daudz, cik es spēju bez piepūles izdarīt vairāk nekā citi, kam visa šī mākslas lieta šķiet kā man krievu alfabēts. tikai vienu vienīgu lietu es gribēju - lai man iemāca atvērt tās durvis un tagad nepārmet, ka neko nedaru, lai attīstītu savas prasmes, ja esmu reiz izvēlējusies šāda vieda profesiju.


nu es turpināšu kulties savā nesakārtotajā pasaulē un domāt par to, kā labot to, kam būtu bijis jābūt. un sākšu atkal ar to, ka izpildīšu savus pienākumus, jo citādāk nepaspēs mani salamāt par to, ka neesmu savā dzīvē neko sasniegusi, jo būs taču kārtējo reizi jālasa lekcija par elementārām lietām. kaut viņi zinātu, ka es gribu arī kaut ko citu pārvērst par elementāru lietu.

ienīstu sevi.

un atkal nonācu pie secinājuma, ka man ir jāiemācās nekad vairs necerēt, nekad vairs nesapņot, nekad vairs nedomāt to mazo nomierinošo domiņu, ka varbūt tomēr, varbūt tomēr notiks tas, ko gribās, jo neesmu neko sliktu izdarījusi, ka varbūt man paveiksies, ka varbūt atkal nenāksies apdzedzināties, kā pieliekot roku pie karstām krāsns durvīm, bet šajā gadījumā krāsns durvis būs mani sasodītie sapņi. varbūt jāpārstāj lasīt tie tekstiņi, ka visi sapņi piepildīsies, ja es pati tos centīšos piepildīt. es centos. un, protams, atkal nekā. kāda jēga? nekāda. kāda jēga sapņot par tām pavisam vienkāršajām ikdienas lietām, kuru man nav un kuras būtu tik viegli saņemt, bet tas nenotiek. tas vienkārši nenotiek. kāda jēga? nekāda. tāpēc iemācīšos to vairs nedarīt. kļūšu atkal par to cilvēku, kas bija kādreiz kādam labākais draugs. bet tikai tajos brīžos, kad klusēja un paturēja savas domas, idejas un viedokli pie sevis. tas ne pie kā laba nenoved. tāpēc tomēr beigšu cerēt, ka varētu sevi iemānīt tādā vidē, kur varētu būt tas, kas patiesībā esmu, jo tas nekad nenotiks. jā, nekad. vairs man neinteresē teiciens "nekad nesaki nekad", jo tam nav jēgas. man pat nav jāsaka nekad, lai lietas nekad nenotiktu. 

viss. pietiek. nebūs vairs nekāda zīmēšana, nekāda dejošana un dziedāšana ne pavisam ne. nevajag man to. un tam sasodītajam kādam arī tas patiks labāk. būs taču atkal atgriezies vecais labais labākais draugs, kurš vairāk bija kā noplucis suns bezpajumtniekam, kas dara visu, lai tik dabūtu ko ēdamu. un beigās tāpat tiek apmānīts.

vasara.

un ir. vasara ir sākusies. jo mani pleciņi jau ir pārsauļoti un ir problēmas uzvilkt ko tādu, kas neberž. vēl jau veseli divi eksāmeni priekšā, bet trīs jau aiz muguras. maz jāmācās, pārsvarā visa diena tiek pavadīta mājās, darot ko gribu. tātad ir sākusies. dārza darbi jau ar pilnas rokas. viss notiek.
bet vispār iet kā pa kalniem. visādi brīnumi. jūtu, ka cilvēki sāk par daudz atļauties. bet daži vienkārši ir un tādā veidā izdara ļoti daudz. arī sliktās ziņas neizpaliek, tāpēc tagad cik vien labi varu cenšos izdarīt pēc iespējas vairāk un labāk. jo zinu, ka kādam tas būs svarīgi. un man būs svarīgi, ka šim kādam tas ir svarīgi.
sestdien gaidāma perfekta diena. un nakts arī. jau iepriekšējā bija laba, tikai pietrūka. vajadzēja vairāk. vispār nedēļas nogale bija ideāla. labākā maijā. 

fuj.

sen nav bijusi tik slikta diena. un ir patiešām slikti, jo pat uzzīmēt neko nevaru. viss notiek pretēji tam, kā tam vajadzētu notikt. viss kļūst sarežģīts un nepanesams. vēl tikai trīs dienas un vairs nekādu stundu. jauki. bet pat tas nelīdz šai sliktajai dienai. viss ir pārāk aizņemts. jūtu, ka par maz piedomāju par sevi. kļūstu pretīga pati sev. tā bieži negadās. nē, patiesībā tā bija veselus...9 gadus no vietas, tikai pati to nepamanīju, jo nebija ar ko salīdzināt. likās, ka tā jābūt. bet tā nav jābūt. tāpēc šajā vasarā kaut kas būs jāmaina. tā vairs nedrīkst. es sev vairs tā neļauju. ik pa brīdim parādās kādi gaišumiņi šim melnajam mākonim, bet tas neko nelīdz. nesaprotu, kāpēc. nespēju ne ieslīgt dziļā depresijā, ne neievērot visu slikto, kas ar mani notiek. kāpēc tā? atkal katru diena tiek pavadīta kā nemākulīgam peldētājam, kurš slīkst, bet tomēr saprot, ka mazliet peldēt māk un vēl kādu laiku var turēties ūdens virsū. un noslīcināt arī sevi nemāk.
aij. jāiet būs gulēt. varbūt miegs sakārtos galvu. un tad varbūt galva varēs tikt galā ar visu pārējo.
bet arī lielākās vēlēšanās tomēr piepildās. tāpēc es turpināšu vēlēties.

pavasaris.

Izskatās šeit kā kapsētā... tāpēc labošu situāciju un kaut ko uzrakstīšu.


ārā laiks ir vienkārši ideāls. īstenībā ir pagrūti atcerēties, ka vēl kādreiz būtu iekšēji izbaudījusi pavasari tik ļoti, kā šogad.
katra diena pilna ar jaunām atklāsmēm. par sevi, par apkārtējiem, pat par tiem, kurus nemaz nepazīstu.
tiek darītas visādas stulbības un muļķības. kauns. bet tas tikai vienas un tās pašas lietas dēļ. jo ir bail. un vajag novērst domas. un man jau no bērnības domu novēršana skaitās muļķību darīšana. fuj. tā nedrīkst, bet nezinu, kā lai to mainu. bet varbūt viss nokārtosies, nebūs man vairs jābaidās, jāraud un visas citas darbības, kas saistītas ar skumšanu, kuras pašlaik nekontrolēju, un varbūt tad vairs nedarīšu visādas neapdomīgas lietas. tad jau labāk izlekt no vagoniņa ar gumiju. ja jau man to adrenalīnu tik ļoti vajag. aijj, nezinu. ir grūti.
bet es tikai turpināšu baudīt pavasari. iešu uz savu mīļāko vietu. pavadīšu tur arvien vairāk laika, neuztraucoties par to, ka tajā laikā varētu darīt kaut ko nozīmīgāku. neklausīšos visos ikdienas pārmetumos. jo man taču pietiek ar saviem pārmetumiem. jā. pārmetumiem sev pašai. cik tādu ir daudz.

šūpoles.

can I, please, die?

tomēr.

šķita, ka šodiena būs briesmīgāka. lai gan varbūt tagad šķiet, ka viss ir pavisam viegli un paveicami, jo beidzot veltīju laiciņu sev. ielīdu vanniņā, izmazgāju matiņus. pietika ar divām reizēm, par laimi. šķiet, ka esmu attīrījusies arī tā kā no iekšas. kaut kādi svarīgie darbi ir nost no pleciem un tagad tik jāsāk uztraukties par nākošajiem. jā. uztraukuma deva šodien bija pietiekoši. nez vai būtu ar to visu tikusi galā, ja priekšā nebūtu rītdiena, kad beidzot varēs atlaist visus striķus un iztrakoties, tādā veidā saņemot jaunus spēkus. bet nepamet arī tā sajūta, ka tomēr tā diena tiks sačakarēta. kā parasti. tādā pašā veidā, kā parasti. un man atkal būs jāvelta milzīgs laiks un pūles, lai atgrieztu sevi kaut cik normālās sliedēs. un ar katru reizi tas paliek arvien grūtāk. vairs nevaru. bet nezinu, ko darīt.


pēdējā nedēļa bija šausmīga. negulētas naktis. galvā visu laiku viena doma, ka negribas vairs dzīvot. tas ir pārāk grūti. pārāk daudz sevis mocīšanas. likās, ka tas palīdz, bet laikam jau tomēr ne. pārāk daudz sevis noniecināšana. tomēr laikam nemāku dzīvot sevī ar augstu pašvērtējumu. pret citiem vēl kaut kā, bet pret sevi nevaru. kāpēc? nezinu. pats sliktākais, ka ir grūti to mainīt. arī pret citiem nevajadzētu būt tik iecietīgai. naiva esmu. bet vecāmamma mācīja vienmēr piedot, lai vai kas atgadījies, jo tā abām sirsniņām būs vieglāk. vairs nav, kas māca. neviens. kaut tā nekad nenotiktu...


kaut viss būtu mūžīgs. kaut būtu...


arlabunakti. manī vairs nav ne kripatiņas enerģijas, tāpēc došos savos 11 spilvenos, zem sedziņas, ar Šeriju pie sāniem un centīšos atgūt pazaudēto.

kāpēc?

kāpēc tikai man neveicas?
kāpēc tikai man ir jādara tas, kas visvairāk riebjas?
kāpēc vienmēr visiem citiem ir taisnība, nevis man?
kāpēc man ir jādara tā, kā citi grib?
kāpēc man nav izvēles?
kāpēc viss ir tik grūti?
kāpēc citiem ir izvēle, bet man nē?
kāpēc notiek tā, kā man nepatīk?
kāpēc vienmēr ir tā, nevis citādāk?
kāpēc citi var darīt tā, kā grib, un to, ko grib?
kāpēc es nevaru rast atbildes uz visiem šiem jautājumiem?
kāpēc?

kļūda.

atkal. izdarīju, ko nevajadzēja. varbūt vajadzēja. it kā palika vieglāk. bet šķiet, ka mani nesaprata vai pārprata. mana vaina. viennozīmīgi. tas viss bija pārāk nenopietni. nebija īstais laiks. cilvēks pareizais. to nekādā gadījumā nenožēlošu. nekad. bet veids, kā es pati to pasniedzu, nebija no tiem labākajiem. bet man bija jau tā grūti. varbūt ir labi kā ir. daudz pārdomu tagad. kaut viss būtu vieglāk. tuvāk. patīkamāk. vēlos tikai to. neko vairāk. jo zem tā visa slēpjas mana viskarstākā vēlēšanās. pavisam citādāka kā visiem citiem. atšķirīga. tā pat kā es. nu vismaz tā "es", kura dzīvo kaut kur manī un kuru daudzi iespējams nemaz nepazīst. varbūt, ka tā pat ir labāk. lai gan šodienas kļūda to mazliet mainīja. un varbūt ka tā pat būs vieglāk. bez nekādām maskām. viss patiesi. bet ar visiem tā nevar. bet šoreiz cilvēks noteikti bija pareizais. vismaz divus pamatojumus sev šajā ziņā atradu, tā kā ir. labi, ka tā. labi, ka beidzot ir tā. ir labāk. šķiet, ka tomēr nav kļūda. tikai mazliet jāpielabo un varbūt būs pavisam labi. labāk man. vieglāk. tuvāk. patīkamāk.


šodienas atziņa: tomēr esmu pārāka par citiem. neesmu niecība. man ir vairāk vienalga, ko citi par mani domā. jo viņi nevar to, ko es varu. to pierādīja šodien veselas divas lietas. un tas ir iemesls, lai atspertos un dotos tālāk. nekādas apstāšanās vai kāpšanās atpakaļ. galvenais, nedomāt, ka kaut kas tāds varētu notikt. domām ir spēks. lai gan, lasot grāmatu, kur visu laiku šis viss tiek pamatīgi uzsvērts, man likās, ka nekas vairāk izgudrots nevar būt, bet tā tomēr ir. mazākā apjomā, bet ir. tā kā neskalojiet sev smadzenes, lasot "gudras" grāmatas. izdomājiet savu gudrību un dzīvojiet pēc tās. jo tā būs vispiemērotākā jums pašiem. nedalieties ar to, citiem tā var būt kaitīga. un, pats galvenais, tā taču ir jūsu gudrība.

aijaijaij.

vēlviena kļūda? nezinu. sekas? nezinu. patīk izklaidēties? nezinu. nožēloju? nē. tātad viss ir tikai uz labu.
kas ar mani notiek? vai ar visiem tā ir? bet man patīk. un nemaz negribas apstāties. turpināšu. tad jau manīs. galvenais neizdomāt savā mazajā naivajā galviņā kaut ko pārāk labu. tas man padodas. un tad liksies, ka kāds nelietis ir visu sabojājis, lai gan nav nekā ko bojāt.


bet viss. es nu atgriežos pie iesāktās kļūdas, jo man tā gribas. jādara vairāk tā, kā gribas. tas uzlabo garīgo. tāpēc dariet, draugi, visu, ko jums gribas un neatļauj, gluži kā bērnības bērnībā [tā saku, jo īsti vēl neesmu izaugusi. esmu vēl tikai bērns.]. 


dīvainās sajūtas vakar. to bija tik daudz. tik sliktu. bet tik pat dīvaini ir tas, ka tās bija patīkamas. pat gribas atkārtot. bet tikai tās sajūtas.


drīz jādodas gulēt. rīt grūta, bet, šķiet, tomēr patīkama diena. arlabunakti.

ceturtdiena.

ir noticis tik daudz kas. tik daudz laba. lieta, kas man ir ļoti svarīga pēdējā laikā ar vien uzlabojas. nē, tā nav veselība, lai gan tā man arī ir svarīga. jo tā nepavisam nav formā. katru dienu esmu neziņā, kā jutīšos nākamajā. jo tiešām nevaru paredzēt, ka nesāks sāpēt galva, kaut kas rādīties, nebūšu spējīga nofokusēt acis vai neraustīšos vienos krampjos un drebuļos. tā nu man iet. bet kaut kā jau kuļos pa nedēļu uz priekšu. jo augu lielāka, jo vairāk problēmu un jo grūtāk atrast tām risinājumus. pieaugot taču vajadzētu kļūt gudrākai, bet šķiet, ka tik pieļauju arvien vairāk kļūdu. 
gribas kaut ko mainīt. esmu pārāk slinka, un tas man diezgan traucē izdarīt visādas svarīgas lietas. bet pēdējā laikā jau piespiežu sevi atrast un atcerēties to jauko domu, kas palīdz saņemties. bet ar šo domu gan nedalīšos. lai tā paliek tikai mana, citādāk tās iedarbība uz mani samazināsies. un to man pavisam noteikti nevajag.
pēdējās divas nedēļas tādas radošas. rodas daudz ideju. tikai kaut kur iesprūst, kad tieku līdz daļai, ka varētu meklēt materiālus un visu īstenot. laikam atkal pie vainas slinkums. vai arī vienkārši nogurums, kurš mani pārņem katru mīļu brīdi, kad mani nepiespiež pilnīgi nodoties kaut kam citam. un to, ja daru kaut  ko, tad daru no visas sirds un dvēseles vai nedaru vispār. nepatīk kaut ko iesākt un nepabeigt. tas rada ļoti daudz problēmu, kuru man pietiek jau tā patās. pārāk bieži kļūdos. bet tur neko nevar darīt. tāpēc jācenšas kļūdām atrast kāds labums tā pat, kā lietus mākoņiem zelta maliņa. 
izbaudu pavasari. eju bez cepures, lai gan mamma šādas darbības noteikti neatbalsta. var ģērbies plānāk. tas mani izaicināja pārrevidēt skapi un atrast vecas labas lietas. mazliet saskumu, ka tomēr augu un kaut kas no visām mīļajām drēbēm arī paliek par mazu. neticami, bet negribīgi to pieņēmu un pievienoju to iemesliem, lai ātrāk savāktu savas botiņas un sāktu iet skriet. aktivitātes ar plēvi mani tomēr ļoti neaizrāva, bet tas nenozīmē, ka pa retam to nedarīšu. [darīšu, vien par spīti visiem tiem, kas to uzskata par manu kārtējo dīvainību. nezinu, vai ir labi, ka man tādas ir un tas pievelk, vai tieši pretēji - atgrūž. bet domāju, ka tiem, kas pazīst vai grib mani iepazīt, ir ļoti viegli to visu pieņemt, jo neesmu kaut kāda galīgi traka un, piemēram, negraizu sev vēnas.]
nu kaut kā tā man klājas. vienkārši vajadzēja kaut ko uzrakstīt, jo kādu laiku jau te viss bija kā izmiris. bet tomēr visa uzrakstīšana kaut kā palīdz sakārtot domas, un ir vieglāk ķerties klāt jauniem izaicinājumiem un darbiem. galvā vairāk vietas dažādām idejām.


bet ir jau pietiekoši vēls un augošam bērnam ir jāiet čučēt, tāpēc arlabunakti.

krītiņš.

this week is getting better and better.


šodien padarītas daudzas jaukas lietiņas - izcepta kūka, atrast labāks pielietojums tiem pašiem vecajiem krītiņiem, ar kuriem bērnībā tika noķēpātas visas iespējamās lapas. ja tās pietrūka, tad jau bija vienalga - tapetes vai krāsota siena. kad tik zīmē. māksliniece? da labi. ;D
šodien tāda pozitīva diena. daudz labu ziņu.
šodien esmu pat piespiedusi sevi padarīt kādas vajadzīgas, bet nepatīkamas lietas.
šodien mani ir pārņēmis lielais gribasspēks. tik darīt un darīt kaut ko.
šodien man pa galvu rosās dažādas trakas idejas un starp tām daudz varbūtību - domu par kā būtu, ja būtu...
šodien vēl jo projām priecājos, ka manām iesnām bija ietekme uz vismaz vienu labu lietu, kas pēdējo divu dienu laikā ir notikusi.
šodien atkal ir diena, kad mani pārņēmušas ilgas pēc vasariņas, kad varēs iet gar jūru ar puķainiem svārkiem. tieši tādus man tagad gribās - garus, puķainus, košās krāsās. tas nekas, ka pīsies pa kājām un ūdens tuvumā maliņa vienmēr būs slapja, jo kad tad esmu mācējusi atrasties ūdens tuvumā un kaut ko nesaslapināt. nekad. bet vai tad tas man traucē?
šodien ir vienkārši savāda diena. jā savāda, nevis citāda. dīvaina un mazliet ķerta, nevis atšķirīga. jo tagad esmu iemācījusies šo divu vārdu atšķirību un vairs nekļūdos tos lietojot.
šodien es jūtos labi. mani nenomoka kārtējās galvassāpes vai iesnas, kas neļauj elpot. tikai patīkamas domas par visu ko interesantu.
šodiena.

nē. neiet.

mans brīvlaiks sākas jau šodien, jo neaizgāju uz skolu. esmu slimiņa. nezinu ar ko. jūtos kā lupata. nav spēka. acis, šķiet, ilgi vairs neatradīsies tām paredzētajās vietās. grūti elpot.


vakar vienkārši briesmīga diena. ir izdarīta liela kļūda, bet vai kļūda ir kļūda, ja īpaši to nenožēlo. nu labi. tā nav. bet ir bijis sliktāk. bet bez visām problēmām vakarā mākslas skolā piedzīvoju kārtējo iedvesmas uzplūdumu un vismaz varēju kaut kādīgi pavirzīt iesākto darbu uz priekšu. saradās dažas jaukas idejas...


šodien, par spīti visam slimumam, ir doma mazliet izpausties uz papīra. man tas ļoti palīdz tikt atpakaļ sliedēs. lai gan rīt iespējams palaidīšu garām kādu ļoti ilgi gaidītu pasākumu, tas vairs nešķiet īsti svarīgi, jo ir nobrukuši citi plāni, kurus ļoti ļoti gribējās izpildīt, un pagaidām mans brīvlaiks asociējas vienīgi ar to, ka ceturtdiena būs vienkārši briesmīga.


joprojām esmu izolēta. tas ir briesmīgi. nevaru ar nevienu sazināties, un tas noved pie tā, ka pieķēros savai mājturības mežģīnei, kura pavisam noteikti nav jātamborē mājas. fuj. shame on me.


šorīt manu dienu tomēr mazliet izglāba viņš:

šausmas.

pilnīgi izolēta. tieši tā es pašlaik jūtos, jo ir nobrucis kaut kas ar telefona operātoru un tagad nevaru ne pazvanīt, ne nosūtīt sms. šausmas. pilnīgi kā bez rokām. tagad telefons kalpo kā viens vienīgs mūzikas atskaņotājs, bet arī šīs funkcijas liktenis vakar karājās mata galā, jo biju ielikusi mazgāties bikses ar austiņām kabatā. bez tām viss kārtībā pat pēc peldes. 


tā nu es te kuļos. uz katra soļa rodas kāda jauna problēma vai sarežģījums un ir pagrūti ar visu tikt galā. bet šodien vismaz mazliet pozitīva diena. kārtējās divas algebras, kad jāsmejas tik ļoti, ka sāk pietrūkt elpas. bet man jau patīk. tagad man vajag arī jaunu kladi, jo vecajā ir caurums. un vēl viens. un iespējams vēl. nu vispār tur ir sadurstīta lapa ar nosaukumu "te bija apšaude". jā. tā es izklaidējos algebrā. nemaz nerunāsim par aprakstītajām maliņām un sašvīkātajiem puspildītajiem uzdevumiem. un galvenais, ka tas viss tiek darīts profesionāli. tā, ka skolotāja nepieķer. citiem tā neveicas. ;D SUPER!!!


drīz arī ilgi gaidītais brīvlaiks. vēl tikai mazliet darbiņi, kas nav līdz galam padarīti un tad jau varēs atpūsties pēc pilnas programmas. lai gan daži diezgan perfekti plāni ir nojukuši, brīvlaiks solās būt jauks.


tagad ķeršos pie mājturības planšetes, lai rīt varētu nodot un starpsemestrī dabūt kaut cik normālu atzīmi.

bēdīga.

kā var tik vaļā no neizsāpētām sāpēm sirsniņām, kas atceroties liek sejai pārvērsties par pavasara plūdiem un asaras līst kā lietus karstākajā vasaras dienā? vai tas vispār ir iespējams? šķiet, kā nazis iedurts mugurā. sāpes nejūti tik ilgi, kamēr domas netiek uzvedinātas uz pašu nazi. un tad grūtākais ir tikt no tām vaļā. to arī pašlaik cenšos izdarīt, tāpēc ķeros klāt visādām nesvarīgām lietām, kas var'tu novērst domas.

gaidu brīvlaiku. nedēļa pagrūta, un spēki sāk izsīkt. pietrūkst mirkļu, kad vari atkrist gultā un savākt jaunas spēka rezerves. lai gan tās var papildināt arī kādā dziļā sarunā par lietām, kuras ikdienā pavisam tiek atstātas novārtā. tādu man mazliet pietrūkst.

piektdien pasākums ar dejošanu. gribas izdarīt visu pēc iespējas labāk, bet šī doma drīz vien apklust un ļauj visam ritēt lēni un mierīgi, bez nekādiem labākiem vai sliktākiem pavērsieniem. kļūst grūti censties. bet tā nedrīkst. lai gan galvas sāpes bieži neliek mieru un vajadzētu kaut ko darīt lietas labā, lai šo neizturamo sajūtu izbeigtu, nekas netiek darīts. atkal tāda svarīga lieta, kā veselība tiek pamesta pašplūsmā. kaut kas ir jāmaina. un tas ir grūti. ir jāsaņemas. ir ļoti grūti. vajag palīdzību. kuras nav.

cerams, ka ilgi gaidītais brīvlaiks tiešām atsvērs visas manas nebūšanas un varēšu izklaidēties pēc pilnas programmas. tieši tā, kā pašai gribas. ar tieši tiem, ar kuriem pašai gribās. un tikai un vienīgi tā. tikai sev.

tagad nu gan laikam būs jādodas čučēt, jo nogurums pamatīgi ņem virsroku pār manu ķermeni, un ir grūti vispār kaut ko pasākt. 

arlabunakti.

pirmdiena.

kuram vēl ir gadījies pirmdienā atnākt oficiāli no skolas 10:30? Man gadījās...
vispār nebija pat jēga to skolu apmeklēt, jo neko jaunu un noderīgu man tur nepastāstīja. tāpat man nav ne mazākās nojausmas, par ko jāraksta projekts. un tas viss pa 3 dienām. 
visas šīs 3 dienas tiks pavadītas divvientulībā ar vēstures grāmatām. bet tas nenozīmē, ka nepieņemu zvanus un sms, un vēl visu iespējamo. tieši otrādāk. ZVANIET MAN, DRAUGI!!!
visgrūtākā lieta pagaidām ir pieķerties kaut kam sasodīti grūtam, bet, ja to izdarīšu, tad gan jau, ka aizies. tāpēc šoreiz jāsapurina pašai sevi, jāuzspļauj lietām, kuras pagaidām ir mazsvarīgas. man būs jāpurinās ļoti, ļoti.


esmu tizla. vakar saplēsu mammas mīļāko bļodu ar visām savām vakariņām. tā nu neesmu ēdusi neko vairāk par vakardienas brokastīm. bet tas arī nekas. man vajadzēs daudz saldumu un visādu citādu gardumu, lai pietiktu spēka un pacietības visu garo murgu uzrakstīt, tāpēc drīz vien ķeršos pie pankūku vai mafinu cepšanas. tas tā pēc garastāvokļa. atvēršu pirmo vēstures grāmatu un sapratīšu, cik ļoti man gribēsies ēst. ;D

bet bišķiņ tomēr esmu lepna par sevi. esmu sastrādājusi iesāktos darbiņus uz priekšu, ceturtdien gaidāma ideāla diena, šodien, iespējams, ka arī. nu vismaz vakars. bet ne vakarpuse. esmu lepna par savām trakajām idejām, kuras gandrīz tik pat traki ideāli sanāca īstenot. ir iekrājušās vēl vairākas un kaudzīte ar pāris labām, šķiet, ka pat īstenojamām idejām, ar katru brīdi tik aug. un tagad tikai vajag laiku, lai to visu sadarītu. 

Jauku jums dienu.^^

šodiena.

tātad kārtējais briesmīgais sestdienas rīts. pavadīts skolā 2x ilgāk nekā bija paredzēts un jūtos 2x vairāk izšķiedusi laiku, nekā bija plānots. veselas divas stundas nācās klausīties visu to, ko ideāli zināju jau pirms 3 gadiem tā vietā, lai gulētu mājās zem siltas sedziņas. pēc tam vēl divas par ko tādu, ko, šķiet, nekad neiemācīšos. bija jautri, bet kādam tas nepatika un piedraudēja pat izdzīt no klases. ;D tad atkal bija jautri.


esmu šausmīgi šausmīgi dusmīga uz sevi par to, ka neatrodu pietiekoši daudz un labu laiku, lai pabeigtu iesākto. gribas to padarīt patiešām kārtīgi. bez nekādām sliktām emocijām tur iekšā. un tādu manī pašlaik ir daudz, tāpēc ir vēl grūtāk pieķerties pie darbiņa, jo jāpārkāpj tām visām pāri. 


vispār nesaprotu, kāpēc nav neviena pasākuma, kuru varētu apmeklēt. visi citi kaut kur iet. visur citur kaut kas notiek. jūtos kā pamesta kādā izpostītā vietā, kur nenotiek itin NEKAS. 

nu tad es rakstu...

šodien ir vienkārši graujošs vakars. par spīti visvisādiem pat svarīgiem kreņķiem, kurus vajadzētu risināt, es tagad sēžu līka no smiekliem. man ir kāda mazliet žēl, bet tas nekas. jo nav viens no man patīkamākajiem cilvēkiem un man ir jautri, tāpēc viss kārtībā.


pēdējās divas dienas - ļōōti dīvainas. esmu sapratusi, ka viena no jaukākajām sajūtām ir radīt kaut ko patiešām no sirds un tādējādi kādu iepriecināt, vismaz man šķiet, ka man sanāca. tāpēc centīšos vēl. un kārtīgi.


vēl ļoti jauka lieta ir runāt pa telefonu vismaz 3 vai 4 stundas no vietas. pat ilgie klusuma mirkļi vairs nešķiet mulsinoši, kā ikdienas īsajās telefona sarunās. tādas vajag biežāk. paldies par šī vakara īpašo sarunu, kas vairāk bija smiešanās nekā runāšana, bet vai tad tur kas slikts. kam es saku paldies, droši vien pats sapratīs, jo vispār nav daudzi, kas šito murgu lasa. nu nezinu, vai vispār kāds lasa, bet nu tas arī nav nekas.


nūū vispār man atkal pieklibo ar idejām, un es atkal aizmirsu, ko gribēju te rakstīt.


vispār šis patiešām ir ļōōōōti īpašs vakars. PALDIES. bučas Tev un vēlreiz milzīgs paldies par vakaru. bez Tevis un tiem jautājumiem būtu sēdējusi un mocījusies ar saviem kreņķiem. fūū. PALDIES. MĪLU.*


un vēl esmu nonākusi pie secinājuma, ka ir arī ne tik ļoti savtīgi cilvēki, kā daži labi. un ar tādiem ir sasodīti labi kontaktēties un visādi citādi darīties.

Vakardiena.

Šķita, ka šīs brīvdienas būs zemē metamas, bet nekā. Vakardiena tās padarīja par īpaši jaukām.


Biju Cēsīs. Beidzot izbaudīju ziemas priekus pēc pilnas programmas. Slidojām pa pils dīķi, kur ledus bija vienkārši neaprakstāmi grubuļains. Bet es īsti nenokritu, daži pietupieni līdz zemei neskaitās. ;D Vispār iesaku slidas vilkt kaut kur, kur ir silts, jo tad var atvadīties no pirkstiem vismaz uz stundu. Jā, to es arī izbaudīju. Bet tas taču tīrais sīkums.
Tad mums apnika slidot un gājām visu slidu aprīkojumu vilkt nost, kas patiesībā arī bija tikai slidas. Mums savajadzējās šļūkāt ar kaut kādiem putuplasta, vai kā to materiālu sauc, gabaliem pa tādām jaukām nogāzītēm. Vispār izskatījās diezgan ekstrēmi, tāpēc man obligāti vajadzēja pamēģināt. Lielākā problēma bija tā, ka tur baigi slīdēja un nevarēja vispār tikt augšā, lai brauktu uz leju. Tāpēc kādu laiku braukājāmies uz vietas un kritām uz celma, pie celma un visādi citādi ap to sasodīto celmu, līdz beigu beigās brīnumainā kārtā tikām augšā. Tas viss ir arī uzfilmēts, bet būtu pārāk apkaunojoši to publicēt. Vēl tur bija kaut kādi ziemas prieku baudītāji ar krutāku braucamo kā mums - gultas matraci, satītu miskastes maisos [lielajos, melnajos] un tas viss pamatīgi aptīts ar līmlenti. Mums arī tādu vajadzēja, bet kāds stingri atteicās iet un draudzēties ar viņiem [tā nebiju es].
Tā mēs tur šļūkājām, līdz mums apnika, un manai cepurei jau bija apnicis katra brauciena laikā kaut kur aizlidot tā, ka nevaru pēc tam to atrast.


Tad mēs tikām līdz kādai siltākai vietiņai un gāja vaļā visvisādi ēdieni. Tajā skaitā jaunatklājums man, ka nav labi ēst kaut ko, kur ir čillī lielā daudzumā. Karsti. Šajā pašā siltajā vietiņā atradām divu jauku puisīšu galda futbolu vai hokeju [īsti viņus neatšķiru] un tad spēlējām to. Tas vairāk izvērtās par vienai otras bakstīšanu ar tiem mietiņiem, uz kuriem uzsprausti spēlētāji. Vispār es jau neko nesalauzu, nē, kur nu. ;D Tad vēl mums iedeva paspēlēties ar sintizātoru. Tas gan bija jautri. Tādas kompozīcijas neviens nepārspēs... NEKAD neatsakieties no šādām izklaidēm.


Vispār diena bija SUPER. Brauciet, draugi, uz Cēsīm!!!
Viss.