jūnijs.

ir jūnija beigas. lielākajai daļai vasaras prieku vajadzētu būt izbaudītiem. bet te nu viņi ir. manos sapņos un tālu, tālu darāmo lietu sarakstā. vēl ne reizi neesmu bijusi uz jūru, par ko man liels kauns, bet laiks arī tāds, ka tur vienkārši nebūtu nekā cita, ko darīt, kā vien peldēties. neesmu pat bijusi peldēt tuvākajā un vienīgajā ezerā, kurš ir tik netīrs, ka man tur pat negribas peldē, bet vienalga. vismaz peldēšanas sezona ir atklāta. vienīgā lieta, kas godam izdarīta, ir tas viss, kas saistīts ar skolu. eksāmeni nolikti normāli. neteiksim, ka labi, bet normāli. vis iesniegumi iesniegti, lai gan ar nokavēšanos, bet ir. vēl izaudzināti seši kaķu bērni, kas tagad jau atdoti jaunajiem saimniekiem. ravēti dārzi un lasītas tējiņas - tas viss arī ir pagūts. divi izlaidumi, divas zaļās grāmatiņas un mežonīgi daudz bilžu, no kurām man nepatīk neviena. daudz visādu pienākumu pildīšana laikam ir vienīgais, ko šajā vasarā esmu darījusi. vienīgais prieciņš man pašai, ka esmu tikusi pie bieza, bieza skiču bloka, kurš pat ik pa brīdim pildās, bet lielāks laiks tiek pavadīts vienkārši blenžot uz baltu lapu un domājot, kur, pie velna, palikušas visas idejas un kāpēc iedvesma nav pat tuvumā. uz šo jautājumu laikam atbildi zinu. bet kāda man jēga no atbildes, ja nav risinājuma. gluži kā ar matemātikas mājasdarbiem, kurus patiesībā pildīju retāk kā reizi nedēļā. bet lielu robu tas neatstāja manai matemātikas devītnieku rindai. vēl laikam labā lieta ir tā, ka, pretēji saviem solījumiem nepieskarties klavierēm vismaz visu vasaru, es tagad to daru vismaz stundu dienā. un pilnīgi labprātīgi. tas laikam tiešām ir brīnums. un, ja skolotāja dzirdētu, neticētu. jo viņa skaidri zināja, kāda man attieksme pret klavierēm un ka tieši šīs attieksmes dēļ nesaņēmu eksāmenā tādu atzīmi, kādu pilnīgi mierīgi varēju saņemt, tikai, ja būtu pašā sākumā mazliet vairāk pacentusies. un šeit laikam arī beidzās mana atskaite par to, kā pavadīs jūnijs, jo vairāk neko ievērojamu izdarījusi neesmu. šis mēnesis pilnīgi lieks. nekā noderīga man pašai šeit nebija. jo iedvesmas nebija. teorētiski man pa šo mēnesi bija jāpiepilda vismaz puse no skiču bloka, bet esmu apstājusies pie astoņām lapām. un pēc kaut kā šāda izskatās, ka nekad nekļūšu par to, ko vēlos. ir pazudis tas viss, kas bija bērnībā. tā brīvība, ko deva baltā papīra lapa vai audekls. tā iespēja un vaļa, ko sniedza kaut vai parastais pelēkais zīmulis rokās, nemaz nerunājot par otu. visas šīs lietas man ir tā kā atņemtas. vai saprāts, kas parādījies vainīgs? varbūt kas cits. neatceros, ka bērnībā būtu tā vajadzējis iedvesmu vai ko citu. piesēdos un viss atvērās pats no sevis. tagad nespēju tās lielās durvis ar lauzšanu atlauzt vaļā. nu nekādīgi. esmu ielikta tādos, kā rāmjos. nespēju atvērties pavisam pat tajos brīžos, kad lielās durvis ir pavērtas un tomēr kaut kas top. šķiet, ka vecākiem tomēr nebija taisnība par to, ka nevajag mani laist mākslas skolā, jo tur visa bērna fantāzija tiekot iegrozīta vienā virzienā. un tā visiem. visiem vienādi. bet te nu es esmu. neko sakarīgu savā dzīvē nepaveikusi, kamēr citi braukā pa pasaules olimpiādēm un citu darbus apbrīno tūkstoši. piecpadsmit gadu laikā neesmu izdarījusi neko vairāk par vienu vienīgu pienākumu pildīšanu. to man nekad nav pietrūcis. nekad tā īsti neesmu bijusi tas, kas esmu. visu laiku tā kautrība un bailes tikt apmānītai stāvējušas priekšā. tikai tamdēļ neesmu sasniegusi to, ko vēlējos. tikai tamdēļ, ka bija bail. tagad domāju, ka varbūt kaut kas ir mainījies, esmu izaugusi no pamperiem un spēšu savu dzīvi organizēt un vadīt pati. bet nē. vēl jo mazāk. pienākumu iz daudz vairāk un daudz mazāk atliek laika lietām, ko patiešām vēlos. un tā palēnām paskatoties atpakaļ uz šiem piecpadsmit manas dzīves gadiem, saprotu, ka, lai cik stipri esmu vēlējusies kaut ko iemācīties, nekad pie tā neesmu tikusi. nekam man nav bijusi iespēja kaut ko manīt. deviņus skolas gadus ik dienu viens un tas pats - skola, mūzikas skola, dejošana. jā, labi, ka tā. bet man tad neviens nejautāja, ko es gribēšu savā dzīvē darīt. viņi jau nezināja, ka mana atbilde vēl projām nav mainījusies. un, ja vēl ne, tad arī nemainīsies turpmāk. man neļāva izvēlēties. ja būtu uzreiz dabūjusi to, kas man bija jādabū, tagad būtu sasniegusi daudz vairāk un nebūtu man kauns par tiem saviem sapņiem, kurus vēlos piepildīt, un par to, ka tas, ko cenšos darīt lietas labā, ir pavisam niecīga daļiņa, kas citiem sanāk pavisam dabiski. šeit atkal taisnība tam teicienam par darba un talanta attiecībām. nu redz. tagad laikam man skaidrs, kāpēc nespēju neko uzzīmēt. pietrūkst man darba. bet kur lai rauj darbu, ja neviens man nekad neko nav mācījis šajā sakarā, lai gan vienam no viņiem pienākums būtu nodot savas zināšanas man. vienīgais, ko var pateikt, ir nē, mākslas skolā viņa neies, pašai jāmācās. gribētu zināt, no kā? tā tik runā un nu jau man ir par vēlu apgūt pašus pamatus. tos, kas vajadzīgi, lai es spētu atvērt savas lielās durvis un ieiet tajā savā pasaulē, kurā vēlos būt, bet man tur sanāk uzkavēties ļoti maz. es jau neprasīju, lai kāds mani padara par klonu tam māksliniekam, kas ir viņš. tikai gribēju saprast, kā lietas darbojas, lai spēju pati lauzt pamatprincipus un izstrādāt savas teorijas, balstoties uz to, kas jau pierādīts. tad man būtu izvēle, vai stingri ievērot likumus vai speciāli tos pārkāp, radot vēl nebijušus efektus. bet nu visa mana mākslas padarīšana ir viena vienīga ķēpāšanās un cerība, ka varbūt kaut kas ar manām rokām un galvu notiks pats no sevis. tā kā tā mazā, mazā daļiņa talanta, kas manī bija bērnībā un kuru neviens neizmantoja. tagad viņa ir tikai tik daudz, cik es spēju bez piepūles izdarīt vairāk nekā citi, kam visa šī mākslas lieta šķiet kā man krievu alfabēts. tikai vienu vienīgu lietu es gribēju - lai man iemāca atvērt tās durvis un tagad nepārmet, ka neko nedaru, lai attīstītu savas prasmes, ja esmu reiz izvēlējusies šāda vieda profesiju.


nu es turpināšu kulties savā nesakārtotajā pasaulē un domāt par to, kā labot to, kam būtu bijis jābūt. un sākšu atkal ar to, ka izpildīšu savus pienākumus, jo citādāk nepaspēs mani salamāt par to, ka neesmu savā dzīvē neko sasniegusi, jo būs taču kārtējo reizi jālasa lekcija par elementārām lietām. kaut viņi zinātu, ka es gribu arī kaut ko citu pārvērst par elementāru lietu.

ienīstu sevi.

un atkal nonācu pie secinājuma, ka man ir jāiemācās nekad vairs necerēt, nekad vairs nesapņot, nekad vairs nedomāt to mazo nomierinošo domiņu, ka varbūt tomēr, varbūt tomēr notiks tas, ko gribās, jo neesmu neko sliktu izdarījusi, ka varbūt man paveiksies, ka varbūt atkal nenāksies apdzedzināties, kā pieliekot roku pie karstām krāsns durvīm, bet šajā gadījumā krāsns durvis būs mani sasodītie sapņi. varbūt jāpārstāj lasīt tie tekstiņi, ka visi sapņi piepildīsies, ja es pati tos centīšos piepildīt. es centos. un, protams, atkal nekā. kāda jēga? nekāda. kāda jēga sapņot par tām pavisam vienkāršajām ikdienas lietām, kuru man nav un kuras būtu tik viegli saņemt, bet tas nenotiek. tas vienkārši nenotiek. kāda jēga? nekāda. tāpēc iemācīšos to vairs nedarīt. kļūšu atkal par to cilvēku, kas bija kādreiz kādam labākais draugs. bet tikai tajos brīžos, kad klusēja un paturēja savas domas, idejas un viedokli pie sevis. tas ne pie kā laba nenoved. tāpēc tomēr beigšu cerēt, ka varētu sevi iemānīt tādā vidē, kur varētu būt tas, kas patiesībā esmu, jo tas nekad nenotiks. jā, nekad. vairs man neinteresē teiciens "nekad nesaki nekad", jo tam nav jēgas. man pat nav jāsaka nekad, lai lietas nekad nenotiktu. 

viss. pietiek. nebūs vairs nekāda zīmēšana, nekāda dejošana un dziedāšana ne pavisam ne. nevajag man to. un tam sasodītajam kādam arī tas patiks labāk. būs taču atkal atgriezies vecais labais labākais draugs, kurš vairāk bija kā noplucis suns bezpajumtniekam, kas dara visu, lai tik dabūtu ko ēdamu. un beigās tāpat tiek apmānīts.