viena. vientulība. būt vienai. vienatne. vienesamība. mana esamība. labi, nu jau par traku.
bet tā ir tā sajūta. tā ir tā mana dzīves sajūta. tā ir tā, kas dzen uz priekšu un tur atpakaļ. lai arī kā censtos, beigu beigās vienmēr palieku viena. un, kad pienāk brīdis, kad esmu savākusi visus savus spēkus, lai sadzīvotu ar šo apziņu un pat izmantotu to savā labā, atkal notiek kas tāds, kas salauž. jo it kā jau būtu jātic kā jau normālam cilvēkam pieklājas, ka savstarpējās cilvēku attiecības ir the main life goal. un tad dažreiz šķiet, ka kāpēc ne, kāpēc man tā nevarētu būt?? kaut kas taču notiek, kā tam būtu jānotiek normāliem cilvēkiem ar daudz izdevušākām dzīvēm, lai gan viņi paši to neapzinās un noliedz, jo puisis taču pameta un lika raudāt veselas dienas, bet tas jau nekas, ka atņēma gadu dzīves un kaudzi draugu. un tad esmu es, kura laikam nekad nespēs nekad nebeigt cerēt, ka draudzības, visu veidu, nevarētu būt arī mana svarīgā dzīves sastāvdaļa. un tad cenšos. varbūt pat pārāk ļoti un nenovērtēti. un tad sāp. aij dzīve ir tik fun un stulba. it īpaši tad, ja vispār šķiet, ka atrodies nepareizā vietā un uz nepareizā ceļa. tad no iekšējām dusmām lēnām sāk veidoties ārējās, kas galīgi nav labi, jo tik pat ātri, cik veidojušās, tās ir gatavas lausties laukā un sagraut vēl visu pēdējo, kas turas uz tām neizbedzamajām cerībām.

izliekas.

pienāk tās dienas, kad ir grūti. ir grūti atrast sevī mieru. ir grūti noticēt tām it kā labajām lietām, kas ar mani notiek. ir grūti nedomāt par visu, kas nav tik labs. par visu, no kā bail. par visu, kas notiks. neizbēgami. par to, ko vispār daru un domāju, un to, vai man tas maz ir vajadzīgs. tās ir tās dienas, kad īsti nesaprotu, kāda vispār kaut kam ir jēga. tajās dienās šķiet, ka viss, ko piedzīvoju, ir tikai kaut kas nakts vidū nosapņots starp bezmiegu, galvassāpēm, asarām un dīvainas ķermeņa raustīšanās un trīcēšanas. kādreiz man likās, ka pēc laika pāries šie visi nakts vājprāti. nu es kļūdījos. laikam jau esmu pieradusi pie šīm naktīm. taču dienas pēc tam gan vēl neprotu pārciest. dienas kā šī. kad nekas nav noticis, bet šķiet, ka pasaule sabrukusi. tādās dienās es nezinu, ko darīt. man negribas ne runāt, ne ko darīt, ne ko domāt. tādās dienās man gribas nebūt. bet varbūt es nemaz neesmu. varbūt viss ir tikai izdomāts.gan šīs dienas. gan es.

paused.

apturēt. apturēt minūti uz brīdi. apturēt stundu, dienu, nedēļu. apturēt laiku. un mēģināt saprast savu atrašanās vietu.

nu tieši šādi es mēģinu apstāties. ziniet, man nesanāk. varbūt šodien vienīgi, kad galvassāpju dēļ mazliet saīsināju savu šīsdienas grafiku. jā, tagadējais grafiks ir pavisam jauns un patīkams stāsts. taču diezgan grūti teikt, cik garš tas būs. bet jā. šajā šodienas pauzē izcēlu no savas īpašo lietu atvilktnes tās nedaudzās īpašās lietas, jo nesen uzradās viena jauna. viņas ir tādas pārsvarā papīra formātā un to tur patiešām nav daudz, tāpēc lielāko daļu jau esmu neveikli iegaumējusi no galvas. bet lai vai kā - pārlasīju.

nu sapratu tikai vienu - aptuveni pirms pus gada biju pavisam cits cilvēks. ar citiem cilvēkiem apkārt, citām domām, citām vēlmēm, citiem darbiem. un vēl pirms laika vēl citādāks. laikam šīs pārmaiņas pamanīju agrāk un tieši tādēļ tik ļoti pārdzīvoju par visu, kas nebija ierasts. bet nu - tam vienam mazajam "es" esmu tikusi pāri. man pietrūks ļoti daudz no viņa, taču laikam ir pienācis brīdis, kad spēju viņu atstāt turpat pagājušā pavasarī kopā ar lētu uzticēšanos, pārlieku lielu draudzību un citām it kā varbūt labām lietām, kas tomēr nav īsti labas man, jo vienīgā to ietekme bijusi stiprs grūdiens kādā dziļā, melnā bedrē. nu esmu atradusi jaunus principus, pēc kuriem mēģināt dzīvot. esmu pārliecināta, ka arī šiem ir savs derīguma termiņš, taču tomēr lieku lielākas cerības nekā uz iepriekšējiem. domāju, ka tās arī varētu būt pamatotas, jo nu apkārt ir pavisam citi un citādāki cilvēki. un arī pati esmu citādāka. un patīku sev tāda labāk. lai gan kad tad es sev neesmu patikusi. un tagad vajadzētu sekot teikumam, ka es taču neesmu iedomīga, pašlepna un savtīga egoiste. bet tāds nebūs. lai arī cik pareizi vai nepareizi tas būtu. tāds nebūs, jo aizvien biežāk nonāku pie secinājuma, ka nevienam citam es nerūpu un nebūšu svarīga, ja ne vien sev pašai. jo arī iedomu draugi ir tie, kam visdrošāk uzticēties. un tie vienmēr uzklausa. tāpat kā tā viena zvaigzne, ko vienmēr var atrast debesīs, lai arī kāds būtu laiks. 

joprojām dzīvojot ilūzijās un turpinot vērot savu izdomāto dzīvi, arlabunakti!

unhappy day.

wrong time, wrong place, wrong people. or rather no people. 

spent this evening standing outside, 

looking up to the sky, 

shouting with no sound

 and thinking about all the wrong things that have happened to me until this evening and all those thousands of ones which will happen after it.

when a person makes the deal with all his bravery to do things that are hard to do. and starts to write here...

beidzot saņēmos. te viss izžuvis kā puķes, ko "audzēju" uz palodzes.
pat nezinu, ar ko, lai sāk. kas padarīts? kas vēl priekšā? kas apkārt? kas iekšā? ne mazākās nojausmas. tāpēc mazliet no visa.
padarīts. biju Gruzijā. man ir jauni draugi. pabeidzu vēl vienu skolas gadu. apciemoju @Pagalmsfest. kā arī Open Air Vintage Fest.
priekšā. dziesmusvētki. labadaba. ā tagad tūlīt jāņi, kas ir miglā tīti tik ļoti, ka nezinu, kur īsti atradīšos. un kaut kādas jubilejas. un rīt, parīt vēl pēdējie izlaidumi. gara, vienkārša vasara, tieši tāda, kā negribēju. bet nu pati jau laikam vien vainīga.
apkārt. nekārtība. daudz negribētu darāmo darbu. negācijas. strīdi. naids. riebums. viss tāds spiedīgs. bailes. šaubas. nedrošība. vilšanās. skumjas. piekāpšanās. nožēlojami.
iekšā. laikam jau tas pats, kas apkārt. tik klāt vēl dažas domas, ko nagi niez uzlikt uz papīra. laika trūkums laikā, kura pārāk daudz. bezspēks. vēlme padoties. un atdoties. par maz prieka. par maz tādu notikumu, kad aiz laimes kāja sāk raustīties.

gribas tik vienu - lai kāds iepriecina. tā pa īstam un no sirds. nevis pienākuma pēc.
lielākā problēma - atrast šo kādu. jā, tagad jau atrast, nevis cerēt un gaidīt, ka tomēr...

visiting.

vesela mūžība pagājusi, kopš esmu atkal saņēmusies un pirksti neveikli bakstās pa klaviatūru, lai atstātu šeit kādu ziņu.
šodien patiesībā vairāk domās par rītdienu un daudz citām dienām uz priekšu un atpakaļ. bet laikam jau ir labi gatavoties izdzīvot dienu Ziedonī, sākot ar skolas izrādi, kas jāizdzīvo caur biezajiem briļļu rāmjiem ar vēl biezākiem stikliem tajos, lakatiņu galvā un acu zīmuļa krunkām uz sejas un beidzot ar īstu JRT izrādi īstā teātrī un ar īstāku Ziedoni nekā mēs visa klase kopā spēsim izrunāt rīta pusē. tāda man būs rītdiena vēl ar ieskaišu un kavētu dejošanas mēģinājumu piegaršu, kas gan ir pavisam cits un jauns stāsts. bet par to vairāk, kad būs tuvāk, patiesāk un skaidrāk. tagad tikai pamatīgs darbs, lai sasniegtu vēlamo rezultātu.
aizvadītas visas iespējamās koru skates, kas ir ļoti jauki, jo no tiem tagad nosacīts miers līdz dziesmusvētkiem, pēc kuriem esmu pamatīgi sailgojusies. rezultāti ciešami, bildes graujošas, emocijas mazliet zem normas robežas ar dažām stipri virs, kuras tiks noglabātas emociju lādītē pie pārējām labām.
pavasara brīvlaiks pavadīts nožēlojami, nav pat ko pieminēt. taču diena pirms paša brīvlaika gan atzīmējama labā dejošanas koncerta dēļ, kurš šoreiz tika pārdzīvots lielām, lielām sāpēm, traumām, iesnām, temperatūru un MILZĪGU smaidu sejā.
šopavasar par spīti ilgajiem sniegiem manu skapi iekarojuši pavisam pavasarīgi, zibīgi brīnumi, kas sagādāja lielu prieku manam šopaholisma nomāktajam organismam. tiešām jāatzīst, ka mīlu Latvijas dizainu un visu pārējo skaisto!
tad vēl šis mans pirmais gads andelēmandelē, meklējot visvisādas pērles. neveiksmīgi, bet jāatzīmē, lai nākamgad situāciju labotu.
pavisam nesen esmu tikusi pie jauna mīļākā filmas veidolā, kas ir pavisam labi, jo sen jau prasījās kas īpašs.
domas šobrīd tiecas tikai uz kārtīgu pavasara/vasaras atklāšanu jeb velosezonas sākšanu, veiksmīgu skrituļošanas ceļu meklēšanu, pārmaiņas dzīvojamā vidē un drēbju skapī, īsāku matu griezumu, vientulīgām vakara pastaigām vai stundām garu sēdēšanu šūpolēs, jaunu zīmējumu tapšanu, labāku ķermeņa fizisko formu, kas jau skaļi sauc pēc atcerēšanās savākt no skolas skrienamās botes un brīvdienās dubļu un asfalta kārtu pārbaudīšanas ar pamatīgu jaunas skrienamās mūzikas devu austiņās. nu ļoti daudz darāmā, patiešām maz laika un vēl mazāk spēka, kas atsaucas dažādās dīvainās veselības problēmās.
bet nu šķiet, ka pietiks te rakstīt rakstīšanas pēc. jāsāk krāmēt rītdienas teātru drēbes un mācīties/taisīt špikerus Ziedoņa tekstiem.

čau! (:

lielā pavasara tīrīšana. žirafkrokadīlbaltlāiaitpīle.

pucēju māju, sevi, veselību, prātu un domas un atrodu visādas interesantas lietas, kas varētu kalpot par liecību, ka nekad tāda īsti normāla bijusi neesmu. paldies mammai, ka saglabājusi tos manus mākslasdarbus.

"Gāja pa ceļu kāda aizmāršīga aitiņa. Viņa bija tik aizmāršīga, ka pat viņa pazaudēja savu seju. (šis teikums vienkārši made my day.) Aitiņa ļoti nobijās. Tad viņai nokrita aste (aitām ir aste?), bet pašās beigās tai nokrita kājas. Un tad to visu ieraudzīja viņas draugi. Ak vai! Iesaucās žirafe. Draugi nolēma palīdzēt."

jā, tāds mazs aprakstiņš atrodams otrā lapas pusē zīmējumam, kur skatāms tāds pelēks pleķis ar krokodila asti, žirafes galvu un kaklu, kaut kādiem spārniem un tuklām kājām. pārsteidzoši, bet bez gramatiskām kļūdām. un apakšā tāds ķeburīgs ķeburs pavisam ķeburainā rokrakstā " GRiEt A 6 gadi ".