ienīstu sevi.

un atkal nonācu pie secinājuma, ka man ir jāiemācās nekad vairs necerēt, nekad vairs nesapņot, nekad vairs nedomāt to mazo nomierinošo domiņu, ka varbūt tomēr, varbūt tomēr notiks tas, ko gribās, jo neesmu neko sliktu izdarījusi, ka varbūt man paveiksies, ka varbūt atkal nenāksies apdzedzināties, kā pieliekot roku pie karstām krāsns durvīm, bet šajā gadījumā krāsns durvis būs mani sasodītie sapņi. varbūt jāpārstāj lasīt tie tekstiņi, ka visi sapņi piepildīsies, ja es pati tos centīšos piepildīt. es centos. un, protams, atkal nekā. kāda jēga? nekāda. kāda jēga sapņot par tām pavisam vienkāršajām ikdienas lietām, kuru man nav un kuras būtu tik viegli saņemt, bet tas nenotiek. tas vienkārši nenotiek. kāda jēga? nekāda. tāpēc iemācīšos to vairs nedarīt. kļūšu atkal par to cilvēku, kas bija kādreiz kādam labākais draugs. bet tikai tajos brīžos, kad klusēja un paturēja savas domas, idejas un viedokli pie sevis. tas ne pie kā laba nenoved. tāpēc tomēr beigšu cerēt, ka varētu sevi iemānīt tādā vidē, kur varētu būt tas, kas patiesībā esmu, jo tas nekad nenotiks. jā, nekad. vairs man neinteresē teiciens "nekad nesaki nekad", jo tam nav jēgas. man pat nav jāsaka nekad, lai lietas nekad nenotiktu. 

viss. pietiek. nebūs vairs nekāda zīmēšana, nekāda dejošana un dziedāšana ne pavisam ne. nevajag man to. un tam sasodītajam kādam arī tas patiks labāk. būs taču atkal atgriezies vecais labais labākais draugs, kurš vairāk bija kā noplucis suns bezpajumtniekam, kas dara visu, lai tik dabūtu ko ēdamu. un beigās tāpat tiek apmānīts.