unhappy day.

wrong time, wrong place, wrong people. or rather no people. 

spent this evening standing outside, 

looking up to the sky, 

shouting with no sound

 and thinking about all the wrong things that have happened to me until this evening and all those thousands of ones which will happen after it.

when a person makes the deal with all his bravery to do things that are hard to do. and starts to write here...

beidzot saņēmos. te viss izžuvis kā puķes, ko "audzēju" uz palodzes.
pat nezinu, ar ko, lai sāk. kas padarīts? kas vēl priekšā? kas apkārt? kas iekšā? ne mazākās nojausmas. tāpēc mazliet no visa.
padarīts. biju Gruzijā. man ir jauni draugi. pabeidzu vēl vienu skolas gadu. apciemoju @Pagalmsfest. kā arī Open Air Vintage Fest.
priekšā. dziesmusvētki. labadaba. ā tagad tūlīt jāņi, kas ir miglā tīti tik ļoti, ka nezinu, kur īsti atradīšos. un kaut kādas jubilejas. un rīt, parīt vēl pēdējie izlaidumi. gara, vienkārša vasara, tieši tāda, kā negribēju. bet nu pati jau laikam vien vainīga.
apkārt. nekārtība. daudz negribētu darāmo darbu. negācijas. strīdi. naids. riebums. viss tāds spiedīgs. bailes. šaubas. nedrošība. vilšanās. skumjas. piekāpšanās. nožēlojami.
iekšā. laikam jau tas pats, kas apkārt. tik klāt vēl dažas domas, ko nagi niez uzlikt uz papīra. laika trūkums laikā, kura pārāk daudz. bezspēks. vēlme padoties. un atdoties. par maz prieka. par maz tādu notikumu, kad aiz laimes kāja sāk raustīties.

gribas tik vienu - lai kāds iepriecina. tā pa īstam un no sirds. nevis pienākuma pēc.
lielākā problēma - atrast šo kādu. jā, tagad jau atrast, nevis cerēt un gaidīt, ka tomēr...

visiting.

vesela mūžība pagājusi, kopš esmu atkal saņēmusies un pirksti neveikli bakstās pa klaviatūru, lai atstātu šeit kādu ziņu.
šodien patiesībā vairāk domās par rītdienu un daudz citām dienām uz priekšu un atpakaļ. bet laikam jau ir labi gatavoties izdzīvot dienu Ziedonī, sākot ar skolas izrādi, kas jāizdzīvo caur biezajiem briļļu rāmjiem ar vēl biezākiem stikliem tajos, lakatiņu galvā un acu zīmuļa krunkām uz sejas un beidzot ar īstu JRT izrādi īstā teātrī un ar īstāku Ziedoni nekā mēs visa klase kopā spēsim izrunāt rīta pusē. tāda man būs rītdiena vēl ar ieskaišu un kavētu dejošanas mēģinājumu piegaršu, kas gan ir pavisam cits un jauns stāsts. bet par to vairāk, kad būs tuvāk, patiesāk un skaidrāk. tagad tikai pamatīgs darbs, lai sasniegtu vēlamo rezultātu.
aizvadītas visas iespējamās koru skates, kas ir ļoti jauki, jo no tiem tagad nosacīts miers līdz dziesmusvētkiem, pēc kuriem esmu pamatīgi sailgojusies. rezultāti ciešami, bildes graujošas, emocijas mazliet zem normas robežas ar dažām stipri virs, kuras tiks noglabātas emociju lādītē pie pārējām labām.
pavasara brīvlaiks pavadīts nožēlojami, nav pat ko pieminēt. taču diena pirms paša brīvlaika gan atzīmējama labā dejošanas koncerta dēļ, kurš šoreiz tika pārdzīvots lielām, lielām sāpēm, traumām, iesnām, temperatūru un MILZĪGU smaidu sejā.
šopavasar par spīti ilgajiem sniegiem manu skapi iekarojuši pavisam pavasarīgi, zibīgi brīnumi, kas sagādāja lielu prieku manam šopaholisma nomāktajam organismam. tiešām jāatzīst, ka mīlu Latvijas dizainu un visu pārējo skaisto!
tad vēl šis mans pirmais gads andelēmandelē, meklējot visvisādas pērles. neveiksmīgi, bet jāatzīmē, lai nākamgad situāciju labotu.
pavisam nesen esmu tikusi pie jauna mīļākā filmas veidolā, kas ir pavisam labi, jo sen jau prasījās kas īpašs.
domas šobrīd tiecas tikai uz kārtīgu pavasara/vasaras atklāšanu jeb velosezonas sākšanu, veiksmīgu skrituļošanas ceļu meklēšanu, pārmaiņas dzīvojamā vidē un drēbju skapī, īsāku matu griezumu, vientulīgām vakara pastaigām vai stundām garu sēdēšanu šūpolēs, jaunu zīmējumu tapšanu, labāku ķermeņa fizisko formu, kas jau skaļi sauc pēc atcerēšanās savākt no skolas skrienamās botes un brīvdienās dubļu un asfalta kārtu pārbaudīšanas ar pamatīgu jaunas skrienamās mūzikas devu austiņās. nu ļoti daudz darāmā, patiešām maz laika un vēl mazāk spēka, kas atsaucas dažādās dīvainās veselības problēmās.
bet nu šķiet, ka pietiks te rakstīt rakstīšanas pēc. jāsāk krāmēt rītdienas teātru drēbes un mācīties/taisīt špikerus Ziedoņa tekstiem.

čau! (:

lielā pavasara tīrīšana. žirafkrokadīlbaltlāiaitpīle.

pucēju māju, sevi, veselību, prātu un domas un atrodu visādas interesantas lietas, kas varētu kalpot par liecību, ka nekad tāda īsti normāla bijusi neesmu. paldies mammai, ka saglabājusi tos manus mākslasdarbus.

"Gāja pa ceļu kāda aizmāršīga aitiņa. Viņa bija tik aizmāršīga, ka pat viņa pazaudēja savu seju. (šis teikums vienkārši made my day.) Aitiņa ļoti nobijās. Tad viņai nokrita aste (aitām ir aste?), bet pašās beigās tai nokrita kājas. Un tad to visu ieraudzīja viņas draugi. Ak vai! Iesaucās žirafe. Draugi nolēma palīdzēt."

jā, tāds mazs aprakstiņš atrodams otrā lapas pusē zīmējumam, kur skatāms tāds pelēks pleķis ar krokodila asti, žirafes galvu un kaklu, kaut kādiem spārniem un tuklām kājām. pārsteidzoši, bet bez gramatiskām kļūdām. un apakšā tāds ķeburīgs ķeburs pavisam ķeburainā rokrakstā " GRiEt A 6 gadi ".

who am I?

    skolas žetonvakars - brīnišķīgs. ar tik pat brīnišķīgām asarām acīs mājās nakts vidū, jo galvā pārliecība, ka man tāda nebūs. vispār jau būs. bet ne tāds. vienkārši nebūs neviena, ar ko kopā priecāties. nebūs neviena. ko gribēsies samīļot tādēļ, ka kopā tiks pavadīti vairs tikai četri mēneši. nebūs tā sajūta vēderā, visiem kopā dziedot pēdējo dziesmu. nu nebūs. jo jau tagad nav nekā tāda, kas radītu kādu piederības sajūtu. nav uz šīs pasaules tādu cilvēku, kurus varētu saukt par savējiem. nav neviena tāda, kas klausītos. nav neviena tāda, kas mēģinātu saprast, kur nu vēl justos un pārdzīvotu līdzīgi, kā es. nu nav. vai nu esmu pārāk prasīga pret cilvēkiem, vai nu atkal nespēju novērtēt to, kas man ir, vai nu atkal tā ir tikai tādēļ, ka neatrodos īstajā vietā un laikā, vai nu vienkārši esmu pieradusi nepārtraukti gribēt to, ko nekādīgi nevaru dabūt? nezinu. gan jau kaut kas no tā visa ir gana labs, lai būtu iemesls. bet viens ir skaidrs. klīstu pa dzīvi pilnīgi viena. nezināmā virzienā, nezināmā pūlī, nezināmā sevī. 

viena.

var jau būt, ka šīs ir kārtējā filmas ietekme, taču diez vai tādas var tik viegli jebkurš savā dzīvē atrast.

*note to myself: noskatīties "les miserables" vēlreiz, jo laba.

is my childhood over? i don`t want it to be.

šodien gāju gar veco māju, kas sevī glabā tik, tik nežēlīgi daudz emociju, noslēpumu un lietu, ka asaras sariesās acīs, jo nekad tajā mājā vairs neieiešu. tik sāpīgi skatīties, ka pagalmā vairs nav tik daudz lietu, kas mājai deva dzīvību, kas bija tik mīļas un ierastas. viss izpostīts. bez dvēseles. bez emocijām. tikai ēka, vienaldzīgu cilvēku apdzīvota.
šodien atradu mīļāko lelli, kura tika vazāta līdz pilnīgi visur. cik daudz vieglāk kļuva, kad sajutu to smaržu, kādā tā smaržoja un smaržo vēl joprojām . neticami. šīs pēdējās nedēļas mani beidz vai nost. netieku galā ne ar domām, ne ar darbiem. viss it kā gāžas virsu, bet te nu es atrodu savu lelli, un viss kļūst vienkāršs un saprotams kā pēc burvju mājiena. patiesību sakot, vienkārši atkal pēc ilgiem, ilgiem laikiem apciemoju to brīnumzemi, kurā dzīvoju gadiem. iedomu pasauli. to, kur tiku ar lietām galā un mani biedēja parastas lietas, zirnekļi un tumsa, nevis tas viss, kas šobrīd. cik labi bija tad, kad nezināju. nezināju neko ne par sevi, ne citiem, ne lietu kārtību. cik labi bija tajā pasaulē, kur būt naivai un klusai bija kā likums. cik viegli bija to ievērot. tik dabiski.
man vairs nav nekā no tā visa. pilnīgi nekā.
ja nu vienīgi cerība, ka arī citas lietas, kam ticēju, piepildīsies. jo ar vienu tā notika...

sarkanzaļi rūtotais sarafāns, ko neciešu tik pat ļoti, cik ilgi to valkāju.

kāpēc es nepiedzimu divus gadus ātrāk? tikai divus. tad es būtu pavisam cits cilvēks un man būtu daudz labāk. varbūt tad es pat mācētu iejusties un nekautrēties no cilvēkiem tik ļoti, kā to daru tagad. varbūt tad pat man nebūtu tas viss jādara. varbūt tad es pat būtu viena no viņiem. varbūt tad mani neuztrauktu lietas, kas uztrauc mani tagad. varbūt tad man dzīvē būtu pavisam citas vērtības un prioritātes. varbūt tad man būtu vieglāk un patīkamāk. nezinu. un nezinu, ko lai daru, lai kaut kā ļautu sev justies labāk. ignorēt un gaidīt? reaģēt un riskēt? nav ne jausmas. bet zinu, ka kaut kas nav pareizi.

bet tomēr. kaut kā daļēji melojot, varu teikt, ka viss ir labi, jo daļēji notiek brīnišķīgas lietas, kas daļēji sagādā milzīgu prieku un smaidu sejā un daļēji dzen izmisumā un vienā lielā melnā caurumā, sauktā par slikto domu un realitātes pasauli.
-esmu paspējusi atklāt kalna sezonu, un sapratu, ka jātrenē kāju muskuļi vēl cītīgāk. un, par spīti sāpēm un ķibelēm ar kājām, jāsaņemas un jāizstiepj tas sasodītais špagats, ja nu reiz to biju apņēmusies.
-esmu nodejojusi neskaitāmus koncertus, par ko pašai neizsakāmi liels prieks, jo beidzot ir sasniegts deviņu gadu sapņotais vidusskolas sastāvs. tā enerģija un emocijas, ko sniedz haotiska pārģērbšanās laika trūkuma dēļ, smaidi un acu skatieni uz skatuves, joki un muļķības, lai viens otru uzmundrinātu, nogurdinošās stundas mēģinājumos, kas dod tik pat daudz enerģijas, cik spēlē pa nerviem un ķermeņa izturību. un tad vēl viss piedzīvotais, kad bija jāgatavo labākais priekšnesums, kādā vien esmu piedalījusies. un tad tā sajūta, kad pelnīti esam labākie par padarīto darbu. brīnišķīgi. tik ir jau vēl otra puse, kas tiek ignorēta tik, cik vien spēju. jo tā sāp un acīs sadzen asaras.
-pēdējā laikā daudz pārdomātas lietas, to kārtība un darbība. tad nu saradušies miljoniem jautājumu, uz kuriem pati nespēju atbildēt. lai kaut ko turpinātu, visur jāizvēlas. tad nu stāvu uz vietas, jo bail izvēlēties nepareizi. nezinu, kam jānotiek, lai pār mani rastos kāda skaidrība.