šķita, ka šodiena būs briesmīgāka. lai gan varbūt tagad šķiet, ka viss ir pavisam viegli un paveicami, jo beidzot veltīju laiciņu sev. ielīdu vanniņā, izmazgāju matiņus. pietika ar divām reizēm, par laimi. šķiet, ka esmu attīrījusies arī tā kā no iekšas. kaut kādi svarīgie darbi ir nost no pleciem un tagad tik jāsāk uztraukties par nākošajiem. jā. uztraukuma deva šodien bija pietiekoši. nez vai būtu ar to visu tikusi galā, ja priekšā nebūtu rītdiena, kad beidzot varēs atlaist visus striķus un iztrakoties, tādā veidā saņemot jaunus spēkus. bet nepamet arī tā sajūta, ka tomēr tā diena tiks sačakarēta. kā parasti. tādā pašā veidā, kā parasti. un man atkal būs jāvelta milzīgs laiks un pūles, lai atgrieztu sevi kaut cik normālās sliedēs. un ar katru reizi tas paliek arvien grūtāk. vairs nevaru. bet nezinu, ko darīt.
pēdējā nedēļa bija šausmīga. negulētas naktis. galvā visu laiku viena doma, ka negribas vairs dzīvot. tas ir pārāk grūti. pārāk daudz sevis mocīšanas. likās, ka tas palīdz, bet laikam jau tomēr ne. pārāk daudz sevis noniecināšana. tomēr laikam nemāku dzīvot sevī ar augstu pašvērtējumu. pret citiem vēl kaut kā, bet pret sevi nevaru. kāpēc? nezinu. pats sliktākais, ka ir grūti to mainīt. arī pret citiem nevajadzētu būt tik iecietīgai. naiva esmu. bet vecāmamma mācīja vienmēr piedot, lai vai kas atgadījies, jo tā abām sirsniņām būs vieglāk. vairs nav, kas māca. neviens. kaut tā nekad nenotiktu...
kaut viss būtu mūžīgs. kaut būtu...
arlabunakti. manī vairs nav ne kripatiņas enerģijas, tāpēc došos savos 11 spilvenos, zem sedziņas, ar Šeriju pie sāniem un centīšos atgūt pazaudēto.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru