maybe I am a human and will get things human needs to get.

27. jūlijs. vasara jau otrajā pusē. vēl tikai divas darba dienas un arī no tā būšu brīva. jauki. tad jau augusts, kam vajadzētu būt labākajam manā mūžā, jo prāta vētras un labasdabas biļetes jau ir kabatā. sāk likties, ka varbūt tomēr nebūs viss tas ļaunākais, ko savā galvā biju sadomājusi. varbūt, ka būs labi. varbūt, ka būs tā sajūta. tā, kura mani nav apciemojusi jau kādus 3 gadus vismaz. un neticami, bet es zinu, kāpēc. domājat, tas ir daudz? nē, tas nav, tāpēc, ka šajā ziņā pilnīgi neko nevaru mainīt. un ja es saku, neko, tad neko, jo lieki ar šādiem vārdiem, tāpat kā vienmēr, nekad un apsolu, nemētājos. un negrasos to darīt.
šodienas darba dienā paveicu kādu laiku atpakaļ iesāktu lietu, iesāku vēl vienu jaunu un pamatīgi tiku uz priekšu savā grāmatā, ko lasu jau vairāk kā divas nedēļas. bet domāju, ka pa nākamajām darba dienām sanāks pabeigt. vēl tikai kādas 300 lapaspuses. ceru, ka piespiedīšu sevi pabeigt. šodien sanāca mazliet vilties savas neuzmanības dēļ. biju jau visu grāmatu iztēlojusies, līdz pamanīju, ka viss jāpagriež par gadsimtu uz atpakaļ. nē nu forši. tā nu man vairs negribējās lasīt. bet kaut kas iekšā neļauj nolikt to grāmatu malā. izlasīšu. jāizlasa.
šodien šeit nebūs nekā diža no tā, kas darās manā galvā, jo nav īsti bijis laika un pacietības to visu sakārtot, kur nu vēl lai uzrakstītu. bet tuvākajā laikā visam vajadzētu mainīties. vēl vajadzētu sadūšotes šonakt gulēt teltī, citādāk neesmu to šogad ne reizi darījusi. bet vismaz šūpuļtīkls uz vienu nakti ir iemēģināts. labprāt atkārtotu, bet diez vai sanāks. nu neko.
tas laikam šodienai arī būs viss. pavisam nederīgs ieraksts. bet tas tik tā, lai spētu pieķerties arī pēc laika, kad būs kaut kas, ko rakstīt.
kulieties tālāk pa savām problēmām, es kulšos pa savējām. jauku naksniņu!

please, explanations.

šodien padarīts daudz. patiesi daudz. vispirms kārtīga darba diena, ko pavisam droši varu atzīt par vieglāko līdz šim. tad garš brauciens ar riteni, patiesībā vienkārši uz riņķi, bet vismaz sen gaidītas sarunas pavadīts. tad jau sen vajadzīgā smieklu deva, diezgan pietiekošos apmēros. tad vēl mazliet koķetēšanas tam visam klāt. tad treniņš smadzenēm - mācīšanās spēlēt šahu. tad veselīga zaudēšana. tad mazliet steigas, kas vasarā nenormāli pietrūkst. šķiet, ka rudenī vairs nepratīšu to darīt, lai gan gaitas ātrums tāpat nav samazinājies. tad divarpus stundas veselīga mūzikas baudījuma, kurā radās sasodīti daudz pārdomu. tad aizelsies brauciens mājup ar to pašu velosipēdu, ko pirms tam. tad pāris darbiņu. tad vēl laba mūzika. un tad jau ir pienācis šis brīdis, kad sagribējās sacept jaunu bloga ierakstu.
sēžot tajā koncertā, bija tāda dīvaina piederības sajūta visiem tiem cilvēkiem, kas bija apkārt. vienlīdzība, piederība, sapratne, pat nezinu, kā lai to īsti nosauc. šis nebija kārtējais plaši izreklamētais koncerts, pilns ar cilvēkiem, kas atnākuši tikai gūt baudījumu ausīm. šis bija koncerts, kur uzstājās cilvēki/jaunieši, kas visu šo nedēļu piedalās meistarklasēs, klausās dažādas lekcijas un, vienkārši sakot, gūst pieredzi. arī visi klausītāji bija tādi paši. komponisti, mūzikas skolu pasniedzēji, diriģenti, pedagogi, studenti, cilvēki no malas, bet visi mūziķi. spējīgi mūziķi. lai gan skaidri zinu, ka tādā līmenī, kādu tur demonstrēja, man nekad nebūs lemts spēlēt, bet tomēr bija tāda sajūta, ka esmu spējīga uz visu to pašu, ko tie pārējie cilvēki, kas ir daudz pieredzējušāki un gudrāki par mani. es sapratu to vēstījumu, ko viņi centās uz skatuves pasniegt. bija sajūta, it kā diendienā būtu ar viņiem kopā mācījusies. bet tā nav. kāpēc? kāpēc sajutos piederīga? tas ir jautājums, uz kuru patiešām vēlos rast atbildi. bet pati to nespēju. vajag palīdzību. atkal. viena vairs visu nespēju...

šoreiz galvā tik skan dīvaini pašas veidoti skaņu savirknējumi, no kuriem nesaprotu ne sākuma, ne beigu.

proud again. proud of myself. after a long, long break.

šodien, sparīgi čāpojot no vienpadsmit stundu garās darbadienas, bija tāda pati smieklīga sajūta, kā vakar. gāju pa savu mazo ieliņu, taisnā ceļā uz mājām, lai arī kā būtu gribējies novirzīties no ceļa, jo iekšēji nepārtraukti tieku vilkta uz šūpolēm, kur pēdējo reizi biju tikai pirms jāņiem, gāju ar paceltu galvu, melnu žaketīti mugurā un bija sajūta kā bērnībā. spēju iztēloties sevi kā biznesa sievieti. jā, tieši tik smieklīgi. apkārt kaimiņmāju vietā slējās biroja ēkas un bankas. smīniņš sejā pašai par sevi. un ko es sapratu, nonākdama pie pašām mājām? man vienmēr bijusi taisnība, sakot sev, ka nekad negribēšu strādāt kādā birojā. saku, ka negribēšu, nevis nevarēšu, jo zinu, ka varu to. tāpēc arī šodien bija tā sajūta. biju pavisam mierīgi, bez nekādiem sarežģījumiem aizpildījusi visas savas atskaites, visu sapratusi, jo man tas padodas. bet es to negribu. kāpēc cilvēks kārtējo reizi izvēlas to grūtāk ejamo ceļu? lai arī kā gribētos dzīvē būt cilvēkam, kurš daudz pelna, zinu, ka tas tomēr man nebūs svarīgāk par to, vai pašai patīk savs darbs. tā nu es atkal laužu savu bērnības solījumu sev, ka nekad nestrādāšu nepatstāvīgu darbu. tādu solījumu man ir daudz. un tik pat daudz ir cilvēku, kas domā, ka esmu tāda vieglprātīga meitenīte bez nekādas saprašanas par dzīvi un tās grūtībām, naudas pelnīšanu, un bez nekādām nākotnes vīzijām. bet tā nav. vai tad ir slikti, ka to visu vienkārši paturu pie sevis? domāju, ka nē. un man nešķiet slikti arī tas, ka visa mana pasaules uztvere ir pilnīgi ačgārna. jau no bērna kājas domāju citādāk. tas nekas, ka nekad neesmu to izrādījusi. pat neesmu gribējusi. tāda vienmēr esmu bijusi. citādāka. bet tik klusa, kautrīga un bailīga, ka nekad nav vēlējusies kādam to parādīt. lai gan pēdējā gada laikā kāds ir spējis mani tā kā atlauzt. patiesībā pati esmu spējusi vienkārši kādam atvērties. teikt to, ko domāju, rast viedokli par lietām, kurās neviens nekad manu viedokli nav prasījis. parādīt daļu no mana pasaules redzējuma. parādīt, kā manā galvā tiek apstrādāta informācija, ko saņemu. parādīt, kā es domāju. un, pats galvenais, kādam tas beidzot interesēja. vismaz man likās, ka interesēja. un nu man ir daudz vieglāk pateikt cilvēkam "nē". tagad man pat tas nav jādara. man vairs nav problēmu nepakļauties. jau sejā parādās tas, ka man ir savs viedoklis un sava nostāja. un es to nelauzīšu. man ir palicis vairāk vienalga, ko citi par mani domā. esmu tik laimīga, ka tā. tagad būs vieglāk. visam jābūt vieglāk. tik viegli, lai varu iet paceltu galvu pa kādu no mākslas galerijām un biroja ēku vietā gar sāniem redzētu savas gleznas, apkārt skanētu mana mūzika, nevis kaut kādi satrauktas un negācijām pilnas pilsētas trokšņi. lai tā būtu...


major lazer - get free.

prieciņš.

lai arī kā es solījos pēc mūzikas skolas pabeigšanas mūziku neaiztikt, te nu es esmu. spēlējot vairākas stundas dienā klavieres - instrumentu, ko astoņus gadu cītīgi ienīdu, un pavisam, pavisam laimīga, jo vecāki ir apstiprinājuši man vēlmīti apgūt vēl vienu instrumentu un pat gatavi to visu finansiāli atbalstīt. tas nozīmē, ka jau pavisam drīz būšu viens strinkšķinošs mežonis ar sāpošiem pirkstiem, kas aiz prieka par šo visu jauno iespēju un pārmaiņām būs aizmirsis ikdienas neveiksmes, sāks priecāties par sīkumiem un atgriezīsies cerībiņa, ka viss taču būs labi. varbūt tieši tas būs veids, kā varēšu dabūt no sevis laukā to, kam tur nav jābūt. varbūt beidzot atradīšu sevi, lai gan tagad liekas tas viss tāls un neaizsniedzams. būs pamatīgi jācenšas, lai varētu justies labi arī cit veida sabiedrībā, kur noteikti nebūšu labākā vai vismaz viena no labākajiem, bet tas būs labs iemesls, lai censtos par tādu kļūt. vismaz šāds pieradums, saukts par konkurenci, manā dzīvē ir bijis daudz, un par to esmu sasodīti priecīga. un tas viss noteikti kļūs par iedvesmas avotu turpināt un attīstīt visās pārējās man svarīgajās jomās. varēšu vismaz pamatīgi piepildīt skiču bloku. 
pāris dienas atpakaļ ārā bija negaiss. lija tā, ka balts gar acīm. viņa bija slima. bez balss, jo iepriekšējā dienā bija dziedāts vismaz četras stundas no vietas un ar pilnu atdevi. iesnaina un puņķaina, šķaudoša un dreboša viņa izlīda no savām simts segām. izgāja tajā lietū, neuztraukdamies par to, ka varētu nolikties ar plaušu karsoni vai ko tamlīdzīgu. bija par aukstu, lai kā bērnībā skraidītu pa to lietu cauri slapja. bet viņa tur stāvēja. kaut kā palikdama sausa, bet stāvēja. pie mājas, ko ienīst un tur neko nevar padarīt. viņa pārdomāja visu, kas ar viņu noticis. pārdomāja labās ziņas, ko nesen saņēma. pārdomāja, cik labi viss varētu būt. viņa domāja, ka varbūt pat tas viss būs iespējams un šī vasara nemaz nebūs tik nožēlojama. viņa domāja par visu. viņa centās atgūt to nebeidzamo optimismu, kas šo pašu mazo, nopietno, kautrīgo un kluso meiteni bija pārņēmis pirms desmit gadiem no visām pusēm. viņa tur stāvēja. asaras lija tāpat kā lietus tur soli uz priekšu. tās bija tādas kā prieka asaras. nekas nebija noticis, bet austiņās skanēja viņas mīļākā mūzika, viņai bija dota cerība un, pats galvenais, viņa bija to pieņēmusi. līdz ar to, viss, kas nākamās dienas ar viņu notika, tas viss bija jaukāk, mīļāk un patīkamāk. vismaz viņa to visu tā spēja uztvert. viņa bija pārlaimīga, saņemdama ziņu no kāda drauga, kurš likās vienmēr viņu aizmirsis, bet tagad viņam viņa pietrūka. šis draugs vēlējās viņu satikt , viņš stāstīja, cik ļoti vēlas savā vasarā piedzīvojumus. viņš to stāstīja viņai. viņa bija laimīga. viņa bija laimīga, kad saņēma ziņu no kāda cita drauga, kurš bija pavisam laimīgs un solījās, ka plāni tomēr nenobruks. viņa kā mazulis, ticis pie lielas konfektes, lēkāja pa māju, ka saņēma ziņu par nolikto datumu. tagad vienīgais, ko viņa vēlas, ir beigas. šīs vasaras beigas. tām jābūt labām. viņai beidzot jābūt laimīgai. beidzot ir jāpiepildās tam, par ko viņa sapņoja visu vasaru, visvairāk atsēžot savas stundas darbā. viņai ir pilnīgi vienalga, ka vasaras beigas nozīmē skolas sākumu, jo viņa grib skolu. viņa grib mācīties, lai arī cik nogurdinoši tas nebūtu visa gada garumā. viņa grib pierādīt sevi atkal un atkal kā spējīgu, jo viņa tāda ir. viņa var, viņai izdodas un viņa spēj, jo tieši tāpēc viņa ir uz šīs pasaules. tieši tāpēc, lai baudītu veselīgo konkurenci starp apkārtējiem cilvēkiem, lai izbaudītu to atbalstu, kas tomēr nāk no tiem, kuriem viņa ir pieķērusies, lai reizi pa reizēm baudītu to, kā citi saka viņai, cik viņa ir svarīga, ka viņa nav tikai tukša vieta, staigājoša murdoņa, kas aiz sevis met ēnu, kura patiesībā nevienam netraucē, jo nav gana tumša. viņa darīs un viņa būs. viņa cīnīsies, jo ir to darījusi jau veselus piecpadsmit gadus. tieši tik maz, bet vairāk viņai nemaz nebija iespējas. viņa mācīsies un darīs, kļūdīsies, lai arī cik sāpīgi tas nebūtu, viņa pārbaudīs un izpratīs pasaules kārtību pati, nevis klausīsies, kā citi viņai par to stāsta. viņa zinās arvien vairāk un labāk. viņa piepildīs savu sapni - izaugs un sāks patstāvīgu dzīvi. tieši tādu, kā viņa vēlas. piepildītu tieši ar lietām, kas viņai patīk un padodas. piepildītu tieši ar tiem cilvēkiem, kuri viņai un kuriem viņa ir svarīga. tieši tiem, nevis pārējiem, kas tikai izmanto un kāpj uz galvas. viņa izaugs un iemācīsies aizmirst visu, kas noticis, jo tur neko nevar padarīt. viņa turpinās lielo skrējienu caur visām neskaitāmajām lietām, ko viņa ikdienā cenšas paspēt. caur tām lietām, kas viņai ir jāpaspēj, jo tā ir viņa. vienmēr vienā lielā skrējienā, kas atstājis lielu robu citās svarīgās lietās, bet tā ir viņa. vienmēr paspēj ko vairāk dzirdēt un redzēt. tas nekas, ka pagaidām viņai nav nācies nokļūt sabiedrībā, kur viss šis redzētais un dzirdētais spētu noderēt un kādam interesēt. bet tāds arī ir viņas dzīves mērķis. atrast šādu sabiedrību, kurā viņa jūtas labi un spēj darīt to, kas viņai patīk. atvērt lielās radošuma smagās durvis, aiz kurām slēpjas visa viņas būtība, ko citi nekad nav redzējuši. bet viņa ir sasodīti priecīga, ka tomēr atrodas daži, kas nojauš par šīm lielajām durvīm viņā un palīdz tās atvērt. palīdz kaut vai vien esot un skatoties uz viņu. palīdz kaut vai paši esot laimīgi. palīdz tādējādi, ka padara viņu par svarīgu kādam. tieši tik priecīgu ar asaru pilnām acīm, kā todien stāvot lietū.


mumford and sons - white blank page

man puķu podā aug kaktuss. viņš ir puķe?

šodien kārtējā garlaicībā aizritēja mana otrā darba diena. piecarpus stundas nekā nedarīšana. teikšu godīgi, īpaši aizraujoši tas nav. labi, grāmatas un žurnālus var lasīt. lasu. bet nespēju tādā kņadā iedziļināties grāmatā. kā to vispār var izdarīt veikalā, kur ir cilvēki. jau mājās ir pagrūti, ja neesmu viena! bet nu labi. patiesībā atradu, ko man tur darīt. mūziku austiņās klausīties nedrīkst, tāpēc jāiztiek (jāizcieš) ar to, kas skan visiem. briesmīgi. tas nogurdina. man tur nepatīk.
apnikušas pienākumu lietas. gribas ieskriet pļavā kopā ar savu skiču bloku, jauno plejlistīti un padzīvot tur. tieši tik ilgi, cik gribās. nevis, cik man atļauts. patiesībā ir pietiekoši brīva laika to darīt, bet nevaru saņemties. šķiet, ka kaut ko atkal izdarīšu nepareizi. bail, ka nolauzīšu jaunajai ābelītei zaru, tā kā maziņai pie vecāsmammas. bail, ka, spēlējot īpašo pagalma spiegu spēli ar kaimiņsētas meiteni un tolaik labāko draudzeni, zaudēšu. to bija tik viegli izdarīt, ja noteikumi pašu izdomāti. tāda ticība man nebija nevienai citai spēlei. nevienu citu nespēlēju tik aizrautīgi. kaut varētu to kādreiz atkārtot. bet nu jau tas ir neiespējami. cilvēki mirst. tāpēc pat mana mīļākā bērnības spēle vairs nav spēlējama. kāpēc tā notiek? kāpēc cilvēkiem tiek atņemts tik ļoti daudz - otrs cilvēks. kāpēc  tas tā sāp? vai tā ir lieta, no kā patiesi baidāmies? varbūt tas ir tas, kas ir pamatā visām bailēm no tumsas, augstuma, čūskām un mazām telpām? vai tā varētu būt? kas to lai zin.. kas vispār šajā pasaulē kaut ko zin? neviens nezin. vienīgais, ko cilvēkam jāzin - ko viņš grib. spēlējot to spēli, mēs zinājām, ka nedrīkstam zaudēt. mēs gribējām uzstādīt rekordu. mēs gribējām kopā to izdarīt. tas nekas, ka tādu spēli spēlējām mēs divas vienīgās pasaulē un, lai kā arī bija bail zaudēt, tas nekad nenotika. mēs vienmēr uzvarējām. jo mēs gribējām. tāpat arī tad, kad mūsu slepenajiem sētas vārtiņiem blakus saauga nātres. protams, ka viss niezēja un sāpēja, jo tā bija mūsu eja un mums tur vajadzēja līst. mēs tur gribējām un līdām. un izcietām visas nātru sāpes. bet ne jau ilgi. tas nekas, ka mazas, tomēr gudras. mums bija jāuztaisa pretlīdzeklis tām nātru sāpēm. mēs tā gribējām un tā arī darījām. mēs uztaisījām. vecāsmammas dārzs bija iztīrīs. visas ogas un lapas un puķes atradās vienā lielā spainī. tās bija mūsu superzāles pret nātru sāpēm. tad mēs speciāli gājām pie tām nātrēm. visas rokas un kājas sāpēja. bet mums taču bija zāles. protams, ka viņas nepalīdzēja. bet tik ilgi ņēmāmies ap visu nātru padarīšanu, ka sāpes pašas pazuda. mēs zinājām, ka tā bija mūsu zāļu novēlotā iedarbība, jo aptiekā teica, ka zāles var iedarboties arī pēc laika. mēs gribējām un darījām, lai sāpēs pazustu. un viņas pazuda. nav svarīgi, kādā veidā, bet pazuda. mēs bijām laimīgas. tik vien mums vajadzēja. vajadzēja zināt, ko gribam un tiekties pēc tā ar visiem iespējamajiem līdzekļiem. un mēs dabūjām, ko gribējām. ne zinot kādu īpašu pretnātru zāļu recepti vai kādas citas gudras lietas. neviens taču nezin. bet mēs mēģinājām. un mums izdevās. un mēs bijām laimīgas.

tagad beidzot pa ilgiem laikiem došos uz savu vietu. tikai savu. un būšu laimīga. jo man jāiemācās atkal priecāties par mazām lietām.