ir noticis tik daudz kas. tik daudz laba. lieta, kas man ir ļoti svarīga pēdējā laikā ar vien uzlabojas. nē, tā nav veselība, lai gan tā man arī ir svarīga. jo tā nepavisam nav formā. katru dienu esmu neziņā, kā jutīšos nākamajā. jo tiešām nevaru paredzēt, ka nesāks sāpēt galva, kaut kas rādīties, nebūšu spējīga nofokusēt acis vai neraustīšos vienos krampjos un drebuļos. tā nu man iet. bet kaut kā jau kuļos pa nedēļu uz priekšu. jo augu lielāka, jo vairāk problēmu un jo grūtāk atrast tām risinājumus. pieaugot taču vajadzētu kļūt gudrākai, bet šķiet, ka tik pieļauju arvien vairāk kļūdu.
gribas kaut ko mainīt. esmu pārāk slinka, un tas man diezgan traucē izdarīt visādas svarīgas lietas. bet pēdējā laikā jau piespiežu sevi atrast un atcerēties to jauko domu, kas palīdz saņemties. bet ar šo domu gan nedalīšos. lai tā paliek tikai mana, citādāk tās iedarbība uz mani samazināsies. un to man pavisam noteikti nevajag.
pēdējās divas nedēļas tādas radošas. rodas daudz ideju. tikai kaut kur iesprūst, kad tieku līdz daļai, ka varētu meklēt materiālus un visu īstenot. laikam atkal pie vainas slinkums. vai arī vienkārši nogurums, kurš mani pārņem katru mīļu brīdi, kad mani nepiespiež pilnīgi nodoties kaut kam citam. un to, ja daru kaut ko, tad daru no visas sirds un dvēseles vai nedaru vispār. nepatīk kaut ko iesākt un nepabeigt. tas rada ļoti daudz problēmu, kuru man pietiek jau tā patās. pārāk bieži kļūdos. bet tur neko nevar darīt. tāpēc jācenšas kļūdām atrast kāds labums tā pat, kā lietus mākoņiem zelta maliņa.
izbaudu pavasari. eju bez cepures, lai gan mamma šādas darbības noteikti neatbalsta. var ģērbies plānāk. tas mani izaicināja pārrevidēt skapi un atrast vecas labas lietas. mazliet saskumu, ka tomēr augu un kaut kas no visām mīļajām drēbēm arī paliek par mazu. neticami, bet negribīgi to pieņēmu un pievienoju to iemesliem, lai ātrāk savāktu savas botiņas un sāktu iet skriet. aktivitātes ar plēvi mani tomēr ļoti neaizrāva, bet tas nenozīmē, ka pa retam to nedarīšu. [darīšu, vien par spīti visiem tiem, kas to uzskata par manu kārtējo dīvainību. nezinu, vai ir labi, ka man tādas ir un tas pievelk, vai tieši pretēji - atgrūž. bet domāju, ka tiem, kas pazīst vai grib mani iepazīt, ir ļoti viegli to visu pieņemt, jo neesmu kaut kāda galīgi traka un, piemēram, negraizu sev vēnas.]
nu kaut kā tā man klājas. vienkārši vajadzēja kaut ko uzrakstīt, jo kādu laiku jau te viss bija kā izmiris. bet tomēr visa uzrakstīšana kaut kā palīdz sakārtot domas, un ir vieglāk ķerties klāt jauniem izaicinājumiem un darbiem. galvā vairāk vietas dažādām idejām.
bet ir jau pietiekoši vēls un augošam bērnam ir jāiet čučēt, tāpēc arlabunakti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru