who am I?

    skolas žetonvakars - brīnišķīgs. ar tik pat brīnišķīgām asarām acīs mājās nakts vidū, jo galvā pārliecība, ka man tāda nebūs. vispār jau būs. bet ne tāds. vienkārši nebūs neviena, ar ko kopā priecāties. nebūs neviena. ko gribēsies samīļot tādēļ, ka kopā tiks pavadīti vairs tikai četri mēneši. nebūs tā sajūta vēderā, visiem kopā dziedot pēdējo dziesmu. nu nebūs. jo jau tagad nav nekā tāda, kas radītu kādu piederības sajūtu. nav uz šīs pasaules tādu cilvēku, kurus varētu saukt par savējiem. nav neviena tāda, kas klausītos. nav neviena tāda, kas mēģinātu saprast, kur nu vēl justos un pārdzīvotu līdzīgi, kā es. nu nav. vai nu esmu pārāk prasīga pret cilvēkiem, vai nu atkal nespēju novērtēt to, kas man ir, vai nu atkal tā ir tikai tādēļ, ka neatrodos īstajā vietā un laikā, vai nu vienkārši esmu pieradusi nepārtraukti gribēt to, ko nekādīgi nevaru dabūt? nezinu. gan jau kaut kas no tā visa ir gana labs, lai būtu iemesls. bet viens ir skaidrs. klīstu pa dzīvi pilnīgi viena. nezināmā virzienā, nezināmā pūlī, nezināmā sevī. 

viena.

var jau būt, ka šīs ir kārtējā filmas ietekme, taču diez vai tādas var tik viegli jebkurš savā dzīvē atrast.

*note to myself: noskatīties "les miserables" vēlreiz, jo laba.

is my childhood over? i don`t want it to be.

šodien gāju gar veco māju, kas sevī glabā tik, tik nežēlīgi daudz emociju, noslēpumu un lietu, ka asaras sariesās acīs, jo nekad tajā mājā vairs neieiešu. tik sāpīgi skatīties, ka pagalmā vairs nav tik daudz lietu, kas mājai deva dzīvību, kas bija tik mīļas un ierastas. viss izpostīts. bez dvēseles. bez emocijām. tikai ēka, vienaldzīgu cilvēku apdzīvota.
šodien atradu mīļāko lelli, kura tika vazāta līdz pilnīgi visur. cik daudz vieglāk kļuva, kad sajutu to smaržu, kādā tā smaržoja un smaržo vēl joprojām . neticami. šīs pēdējās nedēļas mani beidz vai nost. netieku galā ne ar domām, ne ar darbiem. viss it kā gāžas virsu, bet te nu es atrodu savu lelli, un viss kļūst vienkāršs un saprotams kā pēc burvju mājiena. patiesību sakot, vienkārši atkal pēc ilgiem, ilgiem laikiem apciemoju to brīnumzemi, kurā dzīvoju gadiem. iedomu pasauli. to, kur tiku ar lietām galā un mani biedēja parastas lietas, zirnekļi un tumsa, nevis tas viss, kas šobrīd. cik labi bija tad, kad nezināju. nezināju neko ne par sevi, ne citiem, ne lietu kārtību. cik labi bija tajā pasaulē, kur būt naivai un klusai bija kā likums. cik viegli bija to ievērot. tik dabiski.
man vairs nav nekā no tā visa. pilnīgi nekā.
ja nu vienīgi cerība, ka arī citas lietas, kam ticēju, piepildīsies. jo ar vienu tā notika...