pēdējās dienas pavisam sadrūmusi un saskumusi te klīstu apkārt pa savām simts lietām un darīšanām. pilnīgi bez jebkādas gribēšanas un vēlēšanās kaut ko darīt. pilnīgi pazaudējusi iedvesmu un visu citu skaisto. jā. nogurusi. tikai mēnesis pagājis, bet jau nogurusi. patiesībā pārgurusi. pārgurusi no tā, ka nav neviena, ar ko izrunāties. pavisam mierīgi. par visu. miega trūkuma dēļ neesmu pat spējīga meklēt kādu, kas šajā jautājumā varētu palīdzēt. gribas tikt prom. prom no visiem. vienkārši iet. iet tālu, tālu, kamēr kājas vairs nejūt. iet un vērot. pavisam mierīgi vērot, nevis kā ikdienā. tā, ka nekas atmiņā nemaz nepaliek. gribas iet un izbaudīt to rudeni. tās krāsainās lapas. tās, kuru dēļ man galva pilna ar visvairāk atmiņām. kaut kā tā sanācis. un diemžēl visas gandrīz sliktas. vai arī pēdējo gadu laikā pārvērtušās par sliktām. gribas atbrīvoties un elpot. gribas būt nepārtraukti nekomandētai. gribas aizvērt acis un neredzēt tajā skaistajā tukšumā un tumsā vienu traucējošu gaismas pleķi, kas liktu mācīties krievu valodas dzejoli, kārtot istabu vai atkal kāda cita labā kaut ko darīt. gribas izolēties. un tad tur, izolācijā, sakārtot domas. un tad ar tām doties pie kāda, lai kļūtu vieglāk.
tieši pirms trim gadiem, kad vēl biju pavisam mazs un nevainīgs bērns ar bērna domām un bērna darbiem, notika kas briesmīgs. šo pasauli pameta man viens no vistuvākajiem cilvēkiem - mana vecāmamma. tā diena bija viena no briesmīgākajām manā mūžā. vēl tagad skaidri atceros visas tās sajūtas, kad aiz dusmām un sāpēm gulēju zemē, raustījos drebuļos, kliegdama dažādus nesaprotamus vārdus. labi, ka mājās biju viena. jā, ik pa laikam šīs sajūtas atkārtojas. jā, ik pa laikam manās acīs skaidri redzama aina ar bālu cilvēku tādā lielā un neglīti izrotātā ozolkoka kastē. visapkārt ziedi, daudz ziedu, man galvas reiboņi no asarām un to sasodīto ziedu smaržu sajaukuma. kāds vīrs tērpies neglītā melnā kleitā kaut ko cītīgi stāsta, ik pa brīdim skatoties uz mani un veltot pāris vārdus. tas laikam bija mācītājs. nu jā, kurš gan cits, bet man tajā brīdī bija tik auksti, ka vispār nesaprotu, kā kaut kas palicis manā galvā. sala gan no iekšpuses, gan ārpuses. ārā bija rudens. mans mīļais rudens. pavisam bez sarkasma mīļais. gar acīm zib cilvēki vienādām sejām, visi nolaistiem lūpu kaktiņiem, visi sakot vienādus vārdus, gribēdami spiest manu roku vai apķert. izņemot vienu. viņa tur stāvēja ar dzelzs ģīmi, neļaudama nevienai asaras lāsītei noritēt lejup pa vaigiem, kas no aukstuma kļuvuši jau bāli un nejūtīgi. viņa bija iekrampējusies manā rokā. viņas mazā manā mazliet lielākajā. tik cieši, ka pirksti kļuva zili. bija sajūta, ka stāvam tur divas vien. apkārt viss griezās. griezās galva nejauko ziedu smakas dēļ, acis vairs nespēja saredzēt vēja raustītās sveču liesmiņas, viss grīļojās. apkārt tik dīvainas skaņas, tik dīvains viss, tik nesaprotams. kaklā kamols. patiesībā kādi vairāki. nē, šķita, ka tur sabāzti visi pasaules kamoli. tur sāpēja. tur sāpēja tik ļoti, ka aiz sāpēm nespēju norīt siekalas. kājās aiz bailēm un aukstuma trīcēja. bija tik pretīgais bailes no visiem tiem cilvēkiem, kuru acis vērās uz mums it kā žēlodamas. tik pretīga sajūta. visi vēroja. visi vēroja, kā man sāp. kā mums sāp. visi vēroja manas tukšās, izgrieztās acis, kas jau sūrstēja no sāpēm, ko jutu vēderā, kur viss, šķiet, griezās kā veļasmašīnas centrafūgā. lai kur arī skatītos, viss atgādināja par to bālo cilvēku, kas bija noguldīts kastē. par to bālo, kas mani mīlēja no visas sirds. par to, kas uztraucās par mani. par to, kurš vienmēr bija ar mani tieši tajos brīžos, kad visvairāk vajadzēja. tieši tas, kurš nepalaida garām nevienu dejošanas koncertu, nevienu skolas vecāku sapulci. tas bālais tur kastē apmeklēja visus manus pasākumus biežāk kā mana mamma. tas no kastes man vakaros nāca pretī, jo man bija vienai bail. tagad, jau desmito gadu staigājot pa to ielu, vairs nejūtu nevienas bailes, jo zinu, ka man vairs nekad neviens nenāks pretī. nekad. vairs nav, no kā baidīties. tagad tikai eju. tikai paciešu sāpes pakrūtē un eju. eju, ierakusies savā šallē un asaru plūdos. bet es eju. un pārdomāju. pārdomāju, kāpēc tik ātri, kāpēc ar mani, kāpēc tik sāpīgi. pāris metri šīs ielas sākumā tik tiek noieti pie pilnas apziņas. pārējajos jau galva vairs nepiedalās. kājas tik iet. tik kustas. labi, ka zinu, kur jāiet, citādāk pazustu bez vēsts. es eju. eju. eju. līdz vairs nevaru. acis jau sen vairs nefokusē, elpot nav iespējams un ķermeni pārņem sajūtas, ka tūlīt tiks izvemts viss, kas atrodas zem diafragmas. sāpes ir neciešamas. man pietrūkst viņas. man pietrūkst. man sāp.
redz tāpēc vajag tik vienu, kas klausās. tik vienu, kam pastāstīt. jo ilgāk sevī turēt vairs nevaru. drīkst pieteikties.
bet vakardiena vismaz bija jauka. pāris soļu uz priekšu kaut kam labam un patīkamam. patiesībā tā ir vienīgā lieta, kas pēdējā laikā sagādā kaut mazliet prieku. vienīgā, kas spēj uzvilkt manus lūpu kaktiņus uz augšu, vismaz brīžos, kad esmu viena, patiesi smaidīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru