septembris ir te. divas nedēļas jau riņķī un paspēts ļoti daudz. esmu izcietusi vienas iesvētības, kas bija vienkārši murgs, beidzot esmu sasniegusi vienu no savas dzīves mazajiem mērķīšiem - vizbulītes vidusskolas sastāvs, kas ļauj beidzot ciest tos mokošos 3 h mēģinājumus, bet man tas patīk. es to mīlu. es bez tā nevaru. ir iesākts otrais cēliens mākslas studijā, kur šogad jāapgūst kaut kādi pamati, lai jebkurā brīdī varu izdomāt iestāties, kur vien vēlos un tāpēc pēdējais gads nav jārausta uz visām pusēm. ir pavisam dīvaini, jo vairs nedodos uz balto flīģeļa formas ēku, lai nodotos balti melnajam instrumentam. esmu iedzīvojusies jaunā korī, kur patiesībā jūtos diezgan labi un laba. sliktā lieta - ir nācies gandrīz pavisam pamest savu mīļoto kori, jo šobrīd ir citas prioritātes un visam obligāti taču ir jānotiek vienā laikā. tad vēl dažas stundas nedēļā tiks pavadītas piekopjot savas matemātikas zināšanas tieši nelōģisko olimpiāžu uzdevumu risināšanā. un, protams,būs jāpiepūlās arī pie parastās ikdienas matemātikas, jo mēs taču esam īpaši un mums jau nevar būt normāla viela. nu neko darīt. protams, vēl katru nedēļu būs vesela kaudze ar mājasdarbiem, ieskaitēm un visādām citādām skolas lietām, bet šajā ziņā ļoti ceru un, ja godīgi, ticu, ka tas man nesagādās problēmas, kā tas ir bijis jau visus iepriekšējos deviņus gadus. jā, tikai tik vien, bet kaut kā tomēr šķiet, ka līdz šim viss ir izdarīts pēc labākās sirdsapziņas. nu tā arī turpināšu.
laikam nekā daudz vairāk man nav, ko teikt. esmu atguvusi savu ikdienas skrējienu, vēl lielāku, garāku un ātrāku kā citus gadus, tāpēc vēl jo mazāk paliek laika sev. arī skolā esmu kļuvusi dīvaini draudzīga ar visiem. bet tomēr tas šķiet apgrūtinoši, tāpēc drīz vien jau saraušos atpakaļ savā čauliņā un nelaidīšu sev nevienu klāt. tā es jūtos labāk. bet domu nepārdomātu un neizprastu ir daudz, tā kā nāksies vien kaut kā atrast kādus klusākus un mierīgākus brītiņus, kad atslēgties no ārpasaules. vismaz tajos vakaros, drīzāk jau naktīs, kad tik man visi dienas darbi puslīdz beidzas un es dodos uz mājām, man būs iespēja pabūt klusumā vienai pašai. tā tomēr ir vislabākā sabiedrība pasaulē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru