šodien kārtējā garlaicībā aizritēja mana otrā darba diena. piecarpus stundas nekā nedarīšana. teikšu godīgi, īpaši aizraujoši tas nav. labi, grāmatas un žurnālus var lasīt. lasu. bet nespēju tādā kņadā iedziļināties grāmatā. kā to vispār var izdarīt veikalā, kur ir cilvēki. jau mājās ir pagrūti, ja neesmu viena! bet nu labi. patiesībā atradu, ko man tur darīt. mūziku austiņās klausīties nedrīkst, tāpēc jāiztiek (jāizcieš) ar to, kas skan visiem. briesmīgi. tas nogurdina. man tur nepatīk.
apnikušas pienākumu lietas. gribas ieskriet pļavā kopā ar savu skiču bloku, jauno plejlistīti un padzīvot tur. tieši tik ilgi, cik gribās. nevis, cik man atļauts. patiesībā ir pietiekoši brīva laika to darīt, bet nevaru saņemties. šķiet, ka kaut ko atkal izdarīšu nepareizi. bail, ka nolauzīšu jaunajai ābelītei zaru, tā kā maziņai pie vecāsmammas. bail, ka, spēlējot īpašo pagalma spiegu spēli ar kaimiņsētas meiteni un tolaik labāko draudzeni, zaudēšu. to bija tik viegli izdarīt, ja noteikumi pašu izdomāti. tāda ticība man nebija nevienai citai spēlei. nevienu citu nespēlēju tik aizrautīgi. kaut varētu to kādreiz atkārtot. bet nu jau tas ir neiespējami. cilvēki mirst. tāpēc pat mana mīļākā bērnības spēle vairs nav spēlējama. kāpēc tā notiek? kāpēc cilvēkiem tiek atņemts tik ļoti daudz - otrs cilvēks. kāpēc tas tā sāp? vai tā ir lieta, no kā patiesi baidāmies? varbūt tas ir tas, kas ir pamatā visām bailēm no tumsas, augstuma, čūskām un mazām telpām? vai tā varētu būt? kas to lai zin.. kas vispār šajā pasaulē kaut ko zin? neviens nezin. vienīgais, ko cilvēkam jāzin - ko viņš grib. spēlējot to spēli, mēs zinājām, ka nedrīkstam zaudēt. mēs gribējām uzstādīt rekordu. mēs gribējām kopā to izdarīt. tas nekas, ka tādu spēli spēlējām mēs divas vienīgās pasaulē un, lai kā arī bija bail zaudēt, tas nekad nenotika. mēs vienmēr uzvarējām. jo mēs gribējām. tāpat arī tad, kad mūsu slepenajiem sētas vārtiņiem blakus saauga nātres. protams, ka viss niezēja un sāpēja, jo tā bija mūsu eja un mums tur vajadzēja līst. mēs tur gribējām un līdām. un izcietām visas nātru sāpes. bet ne jau ilgi. tas nekas, ka mazas, tomēr gudras. mums bija jāuztaisa pretlīdzeklis tām nātru sāpēm. mēs tā gribējām un tā arī darījām. mēs uztaisījām. vecāsmammas dārzs bija iztīrīs. visas ogas un lapas un puķes atradās vienā lielā spainī. tās bija mūsu superzāles pret nātru sāpēm. tad mēs speciāli gājām pie tām nātrēm. visas rokas un kājas sāpēja. bet mums taču bija zāles. protams, ka viņas nepalīdzēja. bet tik ilgi ņēmāmies ap visu nātru padarīšanu, ka sāpes pašas pazuda. mēs zinājām, ka tā bija mūsu zāļu novēlotā iedarbība, jo aptiekā teica, ka zāles var iedarboties arī pēc laika. mēs gribējām un darījām, lai sāpēs pazustu. un viņas pazuda. nav svarīgi, kādā veidā, bet pazuda. mēs bijām laimīgas. tik vien mums vajadzēja. vajadzēja zināt, ko gribam un tiekties pēc tā ar visiem iespējamajiem līdzekļiem. un mēs dabūjām, ko gribējām. ne zinot kādu īpašu pretnātru zāļu recepti vai kādas citas gudras lietas. neviens taču nezin. bet mēs mēģinājām. un mums izdevās. un mēs bijām laimīgas.
tagad beidzot pa ilgiem laikiem došos uz savu vietu. tikai savu. un būšu laimīga. jo man jāiemācās atkal priecāties par mazām lietām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru