vasara.

un ir. vasara ir sākusies. jo mani pleciņi jau ir pārsauļoti un ir problēmas uzvilkt ko tādu, kas neberž. vēl jau veseli divi eksāmeni priekšā, bet trīs jau aiz muguras. maz jāmācās, pārsvarā visa diena tiek pavadīta mājās, darot ko gribu. tātad ir sākusies. dārza darbi jau ar pilnas rokas. viss notiek.
bet vispār iet kā pa kalniem. visādi brīnumi. jūtu, ka cilvēki sāk par daudz atļauties. bet daži vienkārši ir un tādā veidā izdara ļoti daudz. arī sliktās ziņas neizpaliek, tāpēc tagad cik vien labi varu cenšos izdarīt pēc iespējas vairāk un labāk. jo zinu, ka kādam tas būs svarīgi. un man būs svarīgi, ka šim kādam tas ir svarīgi.
sestdien gaidāma perfekta diena. un nakts arī. jau iepriekšējā bija laba, tikai pietrūka. vajadzēja vairāk. vispār nedēļas nogale bija ideāla. labākā maijā. 

fuj.

sen nav bijusi tik slikta diena. un ir patiešām slikti, jo pat uzzīmēt neko nevaru. viss notiek pretēji tam, kā tam vajadzētu notikt. viss kļūst sarežģīts un nepanesams. vēl tikai trīs dienas un vairs nekādu stundu. jauki. bet pat tas nelīdz šai sliktajai dienai. viss ir pārāk aizņemts. jūtu, ka par maz piedomāju par sevi. kļūstu pretīga pati sev. tā bieži negadās. nē, patiesībā tā bija veselus...9 gadus no vietas, tikai pati to nepamanīju, jo nebija ar ko salīdzināt. likās, ka tā jābūt. bet tā nav jābūt. tāpēc šajā vasarā kaut kas būs jāmaina. tā vairs nedrīkst. es sev vairs tā neļauju. ik pa brīdim parādās kādi gaišumiņi šim melnajam mākonim, bet tas neko nelīdz. nesaprotu, kāpēc. nespēju ne ieslīgt dziļā depresijā, ne neievērot visu slikto, kas ar mani notiek. kāpēc tā? atkal katru diena tiek pavadīta kā nemākulīgam peldētājam, kurš slīkst, bet tomēr saprot, ka mazliet peldēt māk un vēl kādu laiku var turēties ūdens virsū. un noslīcināt arī sevi nemāk.
aij. jāiet būs gulēt. varbūt miegs sakārtos galvu. un tad varbūt galva varēs tikt galā ar visu pārējo.
bet arī lielākās vēlēšanās tomēr piepildās. tāpēc es turpināšu vēlēties.

pavasaris.

Izskatās šeit kā kapsētā... tāpēc labošu situāciju un kaut ko uzrakstīšu.


ārā laiks ir vienkārši ideāls. īstenībā ir pagrūti atcerēties, ka vēl kādreiz būtu iekšēji izbaudījusi pavasari tik ļoti, kā šogad.
katra diena pilna ar jaunām atklāsmēm. par sevi, par apkārtējiem, pat par tiem, kurus nemaz nepazīstu.
tiek darītas visādas stulbības un muļķības. kauns. bet tas tikai vienas un tās pašas lietas dēļ. jo ir bail. un vajag novērst domas. un man jau no bērnības domu novēršana skaitās muļķību darīšana. fuj. tā nedrīkst, bet nezinu, kā lai to mainu. bet varbūt viss nokārtosies, nebūs man vairs jābaidās, jāraud un visas citas darbības, kas saistītas ar skumšanu, kuras pašlaik nekontrolēju, un varbūt tad vairs nedarīšu visādas neapdomīgas lietas. tad jau labāk izlekt no vagoniņa ar gumiju. ja jau man to adrenalīnu tik ļoti vajag. aijj, nezinu. ir grūti.
bet es tikai turpināšu baudīt pavasari. iešu uz savu mīļāko vietu. pavadīšu tur arvien vairāk laika, neuztraucoties par to, ka tajā laikā varētu darīt kaut ko nozīmīgāku. neklausīšos visos ikdienas pārmetumos. jo man taču pietiek ar saviem pārmetumiem. jā. pārmetumiem sev pašai. cik tādu ir daudz.