aijaijaij.

vēlviena kļūda? nezinu. sekas? nezinu. patīk izklaidēties? nezinu. nožēloju? nē. tātad viss ir tikai uz labu.
kas ar mani notiek? vai ar visiem tā ir? bet man patīk. un nemaz negribas apstāties. turpināšu. tad jau manīs. galvenais neizdomāt savā mazajā naivajā galviņā kaut ko pārāk labu. tas man padodas. un tad liksies, ka kāds nelietis ir visu sabojājis, lai gan nav nekā ko bojāt.


bet viss. es nu atgriežos pie iesāktās kļūdas, jo man tā gribas. jādara vairāk tā, kā gribas. tas uzlabo garīgo. tāpēc dariet, draugi, visu, ko jums gribas un neatļauj, gluži kā bērnības bērnībā [tā saku, jo īsti vēl neesmu izaugusi. esmu vēl tikai bērns.]. 


dīvainās sajūtas vakar. to bija tik daudz. tik sliktu. bet tik pat dīvaini ir tas, ka tās bija patīkamas. pat gribas atkārtot. bet tikai tās sajūtas.


drīz jādodas gulēt. rīt grūta, bet, šķiet, tomēr patīkama diena. arlabunakti.

ceturtdiena.

ir noticis tik daudz kas. tik daudz laba. lieta, kas man ir ļoti svarīga pēdējā laikā ar vien uzlabojas. nē, tā nav veselība, lai gan tā man arī ir svarīga. jo tā nepavisam nav formā. katru dienu esmu neziņā, kā jutīšos nākamajā. jo tiešām nevaru paredzēt, ka nesāks sāpēt galva, kaut kas rādīties, nebūšu spējīga nofokusēt acis vai neraustīšos vienos krampjos un drebuļos. tā nu man iet. bet kaut kā jau kuļos pa nedēļu uz priekšu. jo augu lielāka, jo vairāk problēmu un jo grūtāk atrast tām risinājumus. pieaugot taču vajadzētu kļūt gudrākai, bet šķiet, ka tik pieļauju arvien vairāk kļūdu. 
gribas kaut ko mainīt. esmu pārāk slinka, un tas man diezgan traucē izdarīt visādas svarīgas lietas. bet pēdējā laikā jau piespiežu sevi atrast un atcerēties to jauko domu, kas palīdz saņemties. bet ar šo domu gan nedalīšos. lai tā paliek tikai mana, citādāk tās iedarbība uz mani samazināsies. un to man pavisam noteikti nevajag.
pēdējās divas nedēļas tādas radošas. rodas daudz ideju. tikai kaut kur iesprūst, kad tieku līdz daļai, ka varētu meklēt materiālus un visu īstenot. laikam atkal pie vainas slinkums. vai arī vienkārši nogurums, kurš mani pārņem katru mīļu brīdi, kad mani nepiespiež pilnīgi nodoties kaut kam citam. un to, ja daru kaut  ko, tad daru no visas sirds un dvēseles vai nedaru vispār. nepatīk kaut ko iesākt un nepabeigt. tas rada ļoti daudz problēmu, kuru man pietiek jau tā patās. pārāk bieži kļūdos. bet tur neko nevar darīt. tāpēc jācenšas kļūdām atrast kāds labums tā pat, kā lietus mākoņiem zelta maliņa. 
izbaudu pavasari. eju bez cepures, lai gan mamma šādas darbības noteikti neatbalsta. var ģērbies plānāk. tas mani izaicināja pārrevidēt skapi un atrast vecas labas lietas. mazliet saskumu, ka tomēr augu un kaut kas no visām mīļajām drēbēm arī paliek par mazu. neticami, bet negribīgi to pieņēmu un pievienoju to iemesliem, lai ātrāk savāktu savas botiņas un sāktu iet skriet. aktivitātes ar plēvi mani tomēr ļoti neaizrāva, bet tas nenozīmē, ka pa retam to nedarīšu. [darīšu, vien par spīti visiem tiem, kas to uzskata par manu kārtējo dīvainību. nezinu, vai ir labi, ka man tādas ir un tas pievelk, vai tieši pretēji - atgrūž. bet domāju, ka tiem, kas pazīst vai grib mani iepazīt, ir ļoti viegli to visu pieņemt, jo neesmu kaut kāda galīgi traka un, piemēram, negraizu sev vēnas.]
nu kaut kā tā man klājas. vienkārši vajadzēja kaut ko uzrakstīt, jo kādu laiku jau te viss bija kā izmiris. bet tomēr visa uzrakstīšana kaut kā palīdz sakārtot domas, un ir vieglāk ķerties klāt jauniem izaicinājumiem un darbiem. galvā vairāk vietas dažādām idejām.


bet ir jau pietiekoši vēls un augošam bērnam ir jāiet čučēt, tāpēc arlabunakti.

krītiņš.

this week is getting better and better.


šodien padarītas daudzas jaukas lietiņas - izcepta kūka, atrast labāks pielietojums tiem pašiem vecajiem krītiņiem, ar kuriem bērnībā tika noķēpātas visas iespējamās lapas. ja tās pietrūka, tad jau bija vienalga - tapetes vai krāsota siena. kad tik zīmē. māksliniece? da labi. ;D
šodien tāda pozitīva diena. daudz labu ziņu.
šodien esmu pat piespiedusi sevi padarīt kādas vajadzīgas, bet nepatīkamas lietas.
šodien mani ir pārņēmis lielais gribasspēks. tik darīt un darīt kaut ko.
šodien man pa galvu rosās dažādas trakas idejas un starp tām daudz varbūtību - domu par kā būtu, ja būtu...
šodien vēl jo projām priecājos, ka manām iesnām bija ietekme uz vismaz vienu labu lietu, kas pēdējo divu dienu laikā ir notikusi.
šodien atkal ir diena, kad mani pārņēmušas ilgas pēc vasariņas, kad varēs iet gar jūru ar puķainiem svārkiem. tieši tādus man tagad gribās - garus, puķainus, košās krāsās. tas nekas, ka pīsies pa kājām un ūdens tuvumā maliņa vienmēr būs slapja, jo kad tad esmu mācējusi atrasties ūdens tuvumā un kaut ko nesaslapināt. nekad. bet vai tad tas man traucē?
šodien ir vienkārši savāda diena. jā savāda, nevis citāda. dīvaina un mazliet ķerta, nevis atšķirīga. jo tagad esmu iemācījusies šo divu vārdu atšķirību un vairs nekļūdos tos lietojot.
šodien es jūtos labi. mani nenomoka kārtējās galvassāpes vai iesnas, kas neļauj elpot. tikai patīkamas domas par visu ko interesantu.
šodiena.

nē. neiet.

mans brīvlaiks sākas jau šodien, jo neaizgāju uz skolu. esmu slimiņa. nezinu ar ko. jūtos kā lupata. nav spēka. acis, šķiet, ilgi vairs neatradīsies tām paredzētajās vietās. grūti elpot.


vakar vienkārši briesmīga diena. ir izdarīta liela kļūda, bet vai kļūda ir kļūda, ja īpaši to nenožēlo. nu labi. tā nav. bet ir bijis sliktāk. bet bez visām problēmām vakarā mākslas skolā piedzīvoju kārtējo iedvesmas uzplūdumu un vismaz varēju kaut kādīgi pavirzīt iesākto darbu uz priekšu. saradās dažas jaukas idejas...


šodien, par spīti visam slimumam, ir doma mazliet izpausties uz papīra. man tas ļoti palīdz tikt atpakaļ sliedēs. lai gan rīt iespējams palaidīšu garām kādu ļoti ilgi gaidītu pasākumu, tas vairs nešķiet īsti svarīgi, jo ir nobrukuši citi plāni, kurus ļoti ļoti gribējās izpildīt, un pagaidām mans brīvlaiks asociējas vienīgi ar to, ka ceturtdiena būs vienkārši briesmīga.


joprojām esmu izolēta. tas ir briesmīgi. nevaru ar nevienu sazināties, un tas noved pie tā, ka pieķēros savai mājturības mežģīnei, kura pavisam noteikti nav jātamborē mājas. fuj. shame on me.


šorīt manu dienu tomēr mazliet izglāba viņš:

šausmas.

pilnīgi izolēta. tieši tā es pašlaik jūtos, jo ir nobrucis kaut kas ar telefona operātoru un tagad nevaru ne pazvanīt, ne nosūtīt sms. šausmas. pilnīgi kā bez rokām. tagad telefons kalpo kā viens vienīgs mūzikas atskaņotājs, bet arī šīs funkcijas liktenis vakar karājās mata galā, jo biju ielikusi mazgāties bikses ar austiņām kabatā. bez tām viss kārtībā pat pēc peldes. 


tā nu es te kuļos. uz katra soļa rodas kāda jauna problēma vai sarežģījums un ir pagrūti ar visu tikt galā. bet šodien vismaz mazliet pozitīva diena. kārtējās divas algebras, kad jāsmejas tik ļoti, ka sāk pietrūkt elpas. bet man jau patīk. tagad man vajag arī jaunu kladi, jo vecajā ir caurums. un vēl viens. un iespējams vēl. nu vispār tur ir sadurstīta lapa ar nosaukumu "te bija apšaude". jā. tā es izklaidējos algebrā. nemaz nerunāsim par aprakstītajām maliņām un sašvīkātajiem puspildītajiem uzdevumiem. un galvenais, ka tas viss tiek darīts profesionāli. tā, ka skolotāja nepieķer. citiem tā neveicas. ;D SUPER!!!


drīz arī ilgi gaidītais brīvlaiks. vēl tikai mazliet darbiņi, kas nav līdz galam padarīti un tad jau varēs atpūsties pēc pilnas programmas. lai gan daži diezgan perfekti plāni ir nojukuši, brīvlaiks solās būt jauks.


tagad ķeršos pie mājturības planšetes, lai rīt varētu nodot un starpsemestrī dabūt kaut cik normālu atzīmi.