bēdīga.

kā var tik vaļā no neizsāpētām sāpēm sirsniņām, kas atceroties liek sejai pārvērsties par pavasara plūdiem un asaras līst kā lietus karstākajā vasaras dienā? vai tas vispār ir iespējams? šķiet, kā nazis iedurts mugurā. sāpes nejūti tik ilgi, kamēr domas netiek uzvedinātas uz pašu nazi. un tad grūtākais ir tikt no tām vaļā. to arī pašlaik cenšos izdarīt, tāpēc ķeros klāt visādām nesvarīgām lietām, kas var'tu novērst domas.

gaidu brīvlaiku. nedēļa pagrūta, un spēki sāk izsīkt. pietrūkst mirkļu, kad vari atkrist gultā un savākt jaunas spēka rezerves. lai gan tās var papildināt arī kādā dziļā sarunā par lietām, kuras ikdienā pavisam tiek atstātas novārtā. tādu man mazliet pietrūkst.

piektdien pasākums ar dejošanu. gribas izdarīt visu pēc iespējas labāk, bet šī doma drīz vien apklust un ļauj visam ritēt lēni un mierīgi, bez nekādiem labākiem vai sliktākiem pavērsieniem. kļūst grūti censties. bet tā nedrīkst. lai gan galvas sāpes bieži neliek mieru un vajadzētu kaut ko darīt lietas labā, lai šo neizturamo sajūtu izbeigtu, nekas netiek darīts. atkal tāda svarīga lieta, kā veselība tiek pamesta pašplūsmā. kaut kas ir jāmaina. un tas ir grūti. ir jāsaņemas. ir ļoti grūti. vajag palīdzību. kuras nav.

cerams, ka ilgi gaidītais brīvlaiks tiešām atsvērs visas manas nebūšanas un varēšu izklaidēties pēc pilnas programmas. tieši tā, kā pašai gribas. ar tieši tiem, ar kuriem pašai gribās. un tikai un vienīgi tā. tikai sev.

tagad nu gan laikam būs jādodas čučēt, jo nogurums pamatīgi ņem virsroku pār manu ķermeni, un ir grūti vispār kaut ko pasākt. 

arlabunakti.

pirmdiena.

kuram vēl ir gadījies pirmdienā atnākt oficiāli no skolas 10:30? Man gadījās...
vispār nebija pat jēga to skolu apmeklēt, jo neko jaunu un noderīgu man tur nepastāstīja. tāpat man nav ne mazākās nojausmas, par ko jāraksta projekts. un tas viss pa 3 dienām. 
visas šīs 3 dienas tiks pavadītas divvientulībā ar vēstures grāmatām. bet tas nenozīmē, ka nepieņemu zvanus un sms, un vēl visu iespējamo. tieši otrādāk. ZVANIET MAN, DRAUGI!!!
visgrūtākā lieta pagaidām ir pieķerties kaut kam sasodīti grūtam, bet, ja to izdarīšu, tad gan jau, ka aizies. tāpēc šoreiz jāsapurina pašai sevi, jāuzspļauj lietām, kuras pagaidām ir mazsvarīgas. man būs jāpurinās ļoti, ļoti.


esmu tizla. vakar saplēsu mammas mīļāko bļodu ar visām savām vakariņām. tā nu neesmu ēdusi neko vairāk par vakardienas brokastīm. bet tas arī nekas. man vajadzēs daudz saldumu un visādu citādu gardumu, lai pietiktu spēka un pacietības visu garo murgu uzrakstīt, tāpēc drīz vien ķeršos pie pankūku vai mafinu cepšanas. tas tā pēc garastāvokļa. atvēršu pirmo vēstures grāmatu un sapratīšu, cik ļoti man gribēsies ēst. ;D

bet bišķiņ tomēr esmu lepna par sevi. esmu sastrādājusi iesāktos darbiņus uz priekšu, ceturtdien gaidāma ideāla diena, šodien, iespējams, ka arī. nu vismaz vakars. bet ne vakarpuse. esmu lepna par savām trakajām idejām, kuras gandrīz tik pat traki ideāli sanāca īstenot. ir iekrājušās vēl vairākas un kaudzīte ar pāris labām, šķiet, ka pat īstenojamām idejām, ar katru brīdi tik aug. un tagad tikai vajag laiku, lai to visu sadarītu. 

Jauku jums dienu.^^

šodiena.

tātad kārtējais briesmīgais sestdienas rīts. pavadīts skolā 2x ilgāk nekā bija paredzēts un jūtos 2x vairāk izšķiedusi laiku, nekā bija plānots. veselas divas stundas nācās klausīties visu to, ko ideāli zināju jau pirms 3 gadiem tā vietā, lai gulētu mājās zem siltas sedziņas. pēc tam vēl divas par ko tādu, ko, šķiet, nekad neiemācīšos. bija jautri, bet kādam tas nepatika un piedraudēja pat izdzīt no klases. ;D tad atkal bija jautri.


esmu šausmīgi šausmīgi dusmīga uz sevi par to, ka neatrodu pietiekoši daudz un labu laiku, lai pabeigtu iesākto. gribas to padarīt patiešām kārtīgi. bez nekādām sliktām emocijām tur iekšā. un tādu manī pašlaik ir daudz, tāpēc ir vēl grūtāk pieķerties pie darbiņa, jo jāpārkāpj tām visām pāri. 


vispār nesaprotu, kāpēc nav neviena pasākuma, kuru varētu apmeklēt. visi citi kaut kur iet. visur citur kaut kas notiek. jūtos kā pamesta kādā izpostītā vietā, kur nenotiek itin NEKAS. 

nu tad es rakstu...

šodien ir vienkārši graujošs vakars. par spīti visvisādiem pat svarīgiem kreņķiem, kurus vajadzētu risināt, es tagad sēžu līka no smiekliem. man ir kāda mazliet žēl, bet tas nekas. jo nav viens no man patīkamākajiem cilvēkiem un man ir jautri, tāpēc viss kārtībā.


pēdējās divas dienas - ļōōti dīvainas. esmu sapratusi, ka viena no jaukākajām sajūtām ir radīt kaut ko patiešām no sirds un tādējādi kādu iepriecināt, vismaz man šķiet, ka man sanāca. tāpēc centīšos vēl. un kārtīgi.


vēl ļoti jauka lieta ir runāt pa telefonu vismaz 3 vai 4 stundas no vietas. pat ilgie klusuma mirkļi vairs nešķiet mulsinoši, kā ikdienas īsajās telefona sarunās. tādas vajag biežāk. paldies par šī vakara īpašo sarunu, kas vairāk bija smiešanās nekā runāšana, bet vai tad tur kas slikts. kam es saku paldies, droši vien pats sapratīs, jo vispār nav daudzi, kas šito murgu lasa. nu nezinu, vai vispār kāds lasa, bet nu tas arī nav nekas.


nūū vispār man atkal pieklibo ar idejām, un es atkal aizmirsu, ko gribēju te rakstīt.


vispār šis patiešām ir ļōōōōti īpašs vakars. PALDIES. bučas Tev un vēlreiz milzīgs paldies par vakaru. bez Tevis un tiem jautājumiem būtu sēdējusi un mocījusies ar saviem kreņķiem. fūū. PALDIES. MĪLU.*


un vēl esmu nonākusi pie secinājuma, ka ir arī ne tik ļoti savtīgi cilvēki, kā daži labi. un ar tādiem ir sasodīti labi kontaktēties un visādi citādi darīties.

Vakardiena.

Šķita, ka šīs brīvdienas būs zemē metamas, bet nekā. Vakardiena tās padarīja par īpaši jaukām.


Biju Cēsīs. Beidzot izbaudīju ziemas priekus pēc pilnas programmas. Slidojām pa pils dīķi, kur ledus bija vienkārši neaprakstāmi grubuļains. Bet es īsti nenokritu, daži pietupieni līdz zemei neskaitās. ;D Vispār iesaku slidas vilkt kaut kur, kur ir silts, jo tad var atvadīties no pirkstiem vismaz uz stundu. Jā, to es arī izbaudīju. Bet tas taču tīrais sīkums.
Tad mums apnika slidot un gājām visu slidu aprīkojumu vilkt nost, kas patiesībā arī bija tikai slidas. Mums savajadzējās šļūkāt ar kaut kādiem putuplasta, vai kā to materiālu sauc, gabaliem pa tādām jaukām nogāzītēm. Vispār izskatījās diezgan ekstrēmi, tāpēc man obligāti vajadzēja pamēģināt. Lielākā problēma bija tā, ka tur baigi slīdēja un nevarēja vispār tikt augšā, lai brauktu uz leju. Tāpēc kādu laiku braukājāmies uz vietas un kritām uz celma, pie celma un visādi citādi ap to sasodīto celmu, līdz beigu beigās brīnumainā kārtā tikām augšā. Tas viss ir arī uzfilmēts, bet būtu pārāk apkaunojoši to publicēt. Vēl tur bija kaut kādi ziemas prieku baudītāji ar krutāku braucamo kā mums - gultas matraci, satītu miskastes maisos [lielajos, melnajos] un tas viss pamatīgi aptīts ar līmlenti. Mums arī tādu vajadzēja, bet kāds stingri atteicās iet un draudzēties ar viņiem [tā nebiju es].
Tā mēs tur šļūkājām, līdz mums apnika, un manai cepurei jau bija apnicis katra brauciena laikā kaut kur aizlidot tā, ka nevaru pēc tam to atrast.


Tad mēs tikām līdz kādai siltākai vietiņai un gāja vaļā visvisādi ēdieni. Tajā skaitā jaunatklājums man, ka nav labi ēst kaut ko, kur ir čillī lielā daudzumā. Karsti. Šajā pašā siltajā vietiņā atradām divu jauku puisīšu galda futbolu vai hokeju [īsti viņus neatšķiru] un tad spēlējām to. Tas vairāk izvērtās par vienai otras bakstīšanu ar tiem mietiņiem, uz kuriem uzsprausti spēlētāji. Vispār es jau neko nesalauzu, nē, kur nu. ;D Tad vēl mums iedeva paspēlēties ar sintizātoru. Tas gan bija jautri. Tādas kompozīcijas neviens nepārspēs... NEKAD neatsakieties no šādām izklaidēm.


Vispār diena bija SUPER. Brauciet, draugi, uz Cēsīm!!!
Viss.