šodien, sparīgi čāpojot no vienpadsmit stundu garās darbadienas, bija tāda pati smieklīga sajūta, kā vakar. gāju pa savu mazo ieliņu, taisnā ceļā uz mājām, lai arī kā būtu gribējies novirzīties no ceļa, jo iekšēji nepārtraukti tieku vilkta uz šūpolēm, kur pēdējo reizi biju tikai pirms jāņiem, gāju ar paceltu galvu, melnu žaketīti mugurā un bija sajūta kā bērnībā. spēju iztēloties sevi kā biznesa sievieti. jā, tieši tik smieklīgi. apkārt kaimiņmāju vietā slējās biroja ēkas un bankas. smīniņš sejā pašai par sevi. un ko es sapratu, nonākdama pie pašām mājām? man vienmēr bijusi taisnība, sakot sev, ka nekad negribēšu strādāt kādā birojā. saku, ka negribēšu, nevis nevarēšu, jo zinu, ka varu to. tāpēc arī šodien bija tā sajūta. biju pavisam mierīgi, bez nekādiem sarežģījumiem aizpildījusi visas savas atskaites, visu sapratusi, jo man tas padodas. bet es to negribu. kāpēc cilvēks kārtējo reizi izvēlas to grūtāk ejamo ceļu? lai arī kā gribētos dzīvē būt cilvēkam, kurš daudz pelna, zinu, ka tas tomēr man nebūs svarīgāk par to, vai pašai patīk savs darbs. tā nu es atkal laužu savu bērnības solījumu sev, ka nekad nestrādāšu nepatstāvīgu darbu. tādu solījumu man ir daudz. un tik pat daudz ir cilvēku, kas domā, ka esmu tāda vieglprātīga meitenīte bez nekādas saprašanas par dzīvi un tās grūtībām, naudas pelnīšanu, un bez nekādām nākotnes vīzijām. bet tā nav. vai tad ir slikti, ka to visu vienkārši paturu pie sevis? domāju, ka nē. un man nešķiet slikti arī tas, ka visa mana pasaules uztvere ir pilnīgi ačgārna. jau no bērna kājas domāju citādāk. tas nekas, ka nekad neesmu to izrādījusi. pat neesmu gribējusi. tāda vienmēr esmu bijusi. citādāka. bet tik klusa, kautrīga un bailīga, ka nekad nav vēlējusies kādam to parādīt. lai gan pēdējā gada laikā kāds ir spējis mani tā kā atlauzt. patiesībā pati esmu spējusi vienkārši kādam atvērties. teikt to, ko domāju, rast viedokli par lietām, kurās neviens nekad manu viedokli nav prasījis. parādīt daļu no mana pasaules redzējuma. parādīt, kā manā galvā tiek apstrādāta informācija, ko saņemu. parādīt, kā es domāju. un, pats galvenais, kādam tas beidzot interesēja. vismaz man likās, ka interesēja. un nu man ir daudz vieglāk pateikt cilvēkam "nē". tagad man pat tas nav jādara. man vairs nav problēmu nepakļauties. jau sejā parādās tas, ka man ir savs viedoklis un sava nostāja. un es to nelauzīšu. man ir palicis vairāk vienalga, ko citi par mani domā. esmu tik laimīga, ka tā. tagad būs vieglāk. visam jābūt vieglāk. tik viegli, lai varu iet paceltu galvu pa kādu no mākslas galerijām un biroja ēku vietā gar sāniem redzētu savas gleznas, apkārt skanētu mana mūzika, nevis kaut kādi satrauktas un negācijām pilnas pilsētas trokšņi. lai tā būtu...
major lazer - get free.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru