pavasaris.

Izskatās šeit kā kapsētā... tāpēc labošu situāciju un kaut ko uzrakstīšu.


ārā laiks ir vienkārši ideāls. īstenībā ir pagrūti atcerēties, ka vēl kādreiz būtu iekšēji izbaudījusi pavasari tik ļoti, kā šogad.
katra diena pilna ar jaunām atklāsmēm. par sevi, par apkārtējiem, pat par tiem, kurus nemaz nepazīstu.
tiek darītas visādas stulbības un muļķības. kauns. bet tas tikai vienas un tās pašas lietas dēļ. jo ir bail. un vajag novērst domas. un man jau no bērnības domu novēršana skaitās muļķību darīšana. fuj. tā nedrīkst, bet nezinu, kā lai to mainu. bet varbūt viss nokārtosies, nebūs man vairs jābaidās, jāraud un visas citas darbības, kas saistītas ar skumšanu, kuras pašlaik nekontrolēju, un varbūt tad vairs nedarīšu visādas neapdomīgas lietas. tad jau labāk izlekt no vagoniņa ar gumiju. ja jau man to adrenalīnu tik ļoti vajag. aijj, nezinu. ir grūti.
bet es tikai turpināšu baudīt pavasari. iešu uz savu mīļāko vietu. pavadīšu tur arvien vairāk laika, neuztraucoties par to, ka tajā laikā varētu darīt kaut ko nozīmīgāku. neklausīšos visos ikdienas pārmetumos. jo man taču pietiek ar saviem pārmetumiem. jā. pārmetumiem sev pašai. cik tādu ir daudz.