skolas žetonvakars - brīnišķīgs. ar tik pat brīnišķīgām asarām acīs mājās nakts vidū, jo galvā pārliecība, ka man tāda nebūs. vispār jau būs. bet ne tāds. vienkārši nebūs neviena, ar ko kopā priecāties. nebūs neviena. ko gribēsies samīļot tādēļ, ka kopā tiks pavadīti vairs tikai četri mēneši. nebūs tā sajūta vēderā, visiem kopā dziedot pēdējo dziesmu. nu nebūs. jo jau tagad nav nekā tāda, kas radītu kādu piederības sajūtu. nav uz šīs pasaules tādu cilvēku, kurus varētu saukt par savējiem. nav neviena tāda, kas klausītos. nav neviena tāda, kas mēģinātu saprast, kur nu vēl justos un pārdzīvotu līdzīgi, kā es. nu nav. vai nu esmu pārāk prasīga pret cilvēkiem, vai nu atkal nespēju novērtēt to, kas man ir, vai nu atkal tā ir tikai tādēļ, ka neatrodos īstajā vietā un laikā, vai nu vienkārši esmu pieradusi nepārtraukti gribēt to, ko nekādīgi nevaru dabūt? nezinu. gan jau kaut kas no tā visa ir gana labs, lai būtu iemesls. bet viens ir skaidrs. klīstu pa dzīvi pilnīgi viena. nezināmā virzienā, nezināmā pūlī, nezināmā sevī.
viena.
var jau būt, ka šīs ir kārtējā filmas ietekme, taču diez vai tādas var tik viegli jebkurš savā dzīvē atrast.
*note to myself: noskatīties "les miserables" vēlreiz, jo laba.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru