šodien gāju gar veco māju, kas sevī glabā tik, tik nežēlīgi daudz emociju, noslēpumu un lietu, ka asaras sariesās acīs, jo nekad tajā mājā vairs neieiešu. tik sāpīgi skatīties, ka pagalmā vairs nav tik daudz lietu, kas mājai deva dzīvību, kas bija tik mīļas un ierastas. viss izpostīts. bez dvēseles. bez emocijām. tikai ēka, vienaldzīgu cilvēku apdzīvota.
šodien atradu mīļāko lelli, kura tika vazāta līdz pilnīgi visur. cik daudz vieglāk kļuva, kad sajutu to smaržu, kādā tā smaržoja un smaržo vēl joprojām . neticami. šīs pēdējās nedēļas mani beidz vai nost. netieku galā ne ar domām, ne ar darbiem. viss it kā gāžas virsu, bet te nu es atrodu savu lelli, un viss kļūst vienkāršs un saprotams kā pēc burvju mājiena. patiesību sakot, vienkārši atkal pēc ilgiem, ilgiem laikiem apciemoju to brīnumzemi, kurā dzīvoju gadiem. iedomu pasauli. to, kur tiku ar lietām galā un mani biedēja parastas lietas, zirnekļi un tumsa, nevis tas viss, kas šobrīd. cik labi bija tad, kad nezināju. nezināju neko ne par sevi, ne citiem, ne lietu kārtību. cik labi bija tajā pasaulē, kur būt naivai un klusai bija kā likums. cik viegli bija to ievērot. tik dabiski.
man vairs nav nekā no tā visa. pilnīgi nekā.
ja nu vienīgi cerība, ka arī citas lietas, kam ticēju, piepildīsies. jo ar vienu tā notika...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru