prieciņš.

lai arī kā es solījos pēc mūzikas skolas pabeigšanas mūziku neaiztikt, te nu es esmu. spēlējot vairākas stundas dienā klavieres - instrumentu, ko astoņus gadu cītīgi ienīdu, un pavisam, pavisam laimīga, jo vecāki ir apstiprinājuši man vēlmīti apgūt vēl vienu instrumentu un pat gatavi to visu finansiāli atbalstīt. tas nozīmē, ka jau pavisam drīz būšu viens strinkšķinošs mežonis ar sāpošiem pirkstiem, kas aiz prieka par šo visu jauno iespēju un pārmaiņām būs aizmirsis ikdienas neveiksmes, sāks priecāties par sīkumiem un atgriezīsies cerībiņa, ka viss taču būs labi. varbūt tieši tas būs veids, kā varēšu dabūt no sevis laukā to, kam tur nav jābūt. varbūt beidzot atradīšu sevi, lai gan tagad liekas tas viss tāls un neaizsniedzams. būs pamatīgi jācenšas, lai varētu justies labi arī cit veida sabiedrībā, kur noteikti nebūšu labākā vai vismaz viena no labākajiem, bet tas būs labs iemesls, lai censtos par tādu kļūt. vismaz šāds pieradums, saukts par konkurenci, manā dzīvē ir bijis daudz, un par to esmu sasodīti priecīga. un tas viss noteikti kļūs par iedvesmas avotu turpināt un attīstīt visās pārējās man svarīgajās jomās. varēšu vismaz pamatīgi piepildīt skiču bloku. 
pāris dienas atpakaļ ārā bija negaiss. lija tā, ka balts gar acīm. viņa bija slima. bez balss, jo iepriekšējā dienā bija dziedāts vismaz četras stundas no vietas un ar pilnu atdevi. iesnaina un puņķaina, šķaudoša un dreboša viņa izlīda no savām simts segām. izgāja tajā lietū, neuztraukdamies par to, ka varētu nolikties ar plaušu karsoni vai ko tamlīdzīgu. bija par aukstu, lai kā bērnībā skraidītu pa to lietu cauri slapja. bet viņa tur stāvēja. kaut kā palikdama sausa, bet stāvēja. pie mājas, ko ienīst un tur neko nevar padarīt. viņa pārdomāja visu, kas ar viņu noticis. pārdomāja labās ziņas, ko nesen saņēma. pārdomāja, cik labi viss varētu būt. viņa domāja, ka varbūt pat tas viss būs iespējams un šī vasara nemaz nebūs tik nožēlojama. viņa domāja par visu. viņa centās atgūt to nebeidzamo optimismu, kas šo pašu mazo, nopietno, kautrīgo un kluso meiteni bija pārņēmis pirms desmit gadiem no visām pusēm. viņa tur stāvēja. asaras lija tāpat kā lietus tur soli uz priekšu. tās bija tādas kā prieka asaras. nekas nebija noticis, bet austiņās skanēja viņas mīļākā mūzika, viņai bija dota cerība un, pats galvenais, viņa bija to pieņēmusi. līdz ar to, viss, kas nākamās dienas ar viņu notika, tas viss bija jaukāk, mīļāk un patīkamāk. vismaz viņa to visu tā spēja uztvert. viņa bija pārlaimīga, saņemdama ziņu no kāda drauga, kurš likās vienmēr viņu aizmirsis, bet tagad viņam viņa pietrūka. šis draugs vēlējās viņu satikt , viņš stāstīja, cik ļoti vēlas savā vasarā piedzīvojumus. viņš to stāstīja viņai. viņa bija laimīga. viņa bija laimīga, kad saņēma ziņu no kāda cita drauga, kurš bija pavisam laimīgs un solījās, ka plāni tomēr nenobruks. viņa kā mazulis, ticis pie lielas konfektes, lēkāja pa māju, ka saņēma ziņu par nolikto datumu. tagad vienīgais, ko viņa vēlas, ir beigas. šīs vasaras beigas. tām jābūt labām. viņai beidzot jābūt laimīgai. beidzot ir jāpiepildās tam, par ko viņa sapņoja visu vasaru, visvairāk atsēžot savas stundas darbā. viņai ir pilnīgi vienalga, ka vasaras beigas nozīmē skolas sākumu, jo viņa grib skolu. viņa grib mācīties, lai arī cik nogurdinoši tas nebūtu visa gada garumā. viņa grib pierādīt sevi atkal un atkal kā spējīgu, jo viņa tāda ir. viņa var, viņai izdodas un viņa spēj, jo tieši tāpēc viņa ir uz šīs pasaules. tieši tāpēc, lai baudītu veselīgo konkurenci starp apkārtējiem cilvēkiem, lai izbaudītu to atbalstu, kas tomēr nāk no tiem, kuriem viņa ir pieķērusies, lai reizi pa reizēm baudītu to, kā citi saka viņai, cik viņa ir svarīga, ka viņa nav tikai tukša vieta, staigājoša murdoņa, kas aiz sevis met ēnu, kura patiesībā nevienam netraucē, jo nav gana tumša. viņa darīs un viņa būs. viņa cīnīsies, jo ir to darījusi jau veselus piecpadsmit gadus. tieši tik maz, bet vairāk viņai nemaz nebija iespējas. viņa mācīsies un darīs, kļūdīsies, lai arī cik sāpīgi tas nebūtu, viņa pārbaudīs un izpratīs pasaules kārtību pati, nevis klausīsies, kā citi viņai par to stāsta. viņa zinās arvien vairāk un labāk. viņa piepildīs savu sapni - izaugs un sāks patstāvīgu dzīvi. tieši tādu, kā viņa vēlas. piepildītu tieši ar lietām, kas viņai patīk un padodas. piepildītu tieši ar tiem cilvēkiem, kuri viņai un kuriem viņa ir svarīga. tieši tiem, nevis pārējiem, kas tikai izmanto un kāpj uz galvas. viņa izaugs un iemācīsies aizmirst visu, kas noticis, jo tur neko nevar padarīt. viņa turpinās lielo skrējienu caur visām neskaitāmajām lietām, ko viņa ikdienā cenšas paspēt. caur tām lietām, kas viņai ir jāpaspēj, jo tā ir viņa. vienmēr vienā lielā skrējienā, kas atstājis lielu robu citās svarīgās lietās, bet tā ir viņa. vienmēr paspēj ko vairāk dzirdēt un redzēt. tas nekas, ka pagaidām viņai nav nācies nokļūt sabiedrībā, kur viss šis redzētais un dzirdētais spētu noderēt un kādam interesēt. bet tāds arī ir viņas dzīves mērķis. atrast šādu sabiedrību, kurā viņa jūtas labi un spēj darīt to, kas viņai patīk. atvērt lielās radošuma smagās durvis, aiz kurām slēpjas visa viņas būtība, ko citi nekad nav redzējuši. bet viņa ir sasodīti priecīga, ka tomēr atrodas daži, kas nojauš par šīm lielajām durvīm viņā un palīdz tās atvērt. palīdz kaut vai vien esot un skatoties uz viņu. palīdz kaut vai paši esot laimīgi. palīdz tādējādi, ka padara viņu par svarīgu kādam. tieši tik priecīgu ar asaru pilnām acīm, kā todien stāvot lietū.


mumford and sons - white blank page