izliekas.

pienāk tās dienas, kad ir grūti. ir grūti atrast sevī mieru. ir grūti noticēt tām it kā labajām lietām, kas ar mani notiek. ir grūti nedomāt par visu, kas nav tik labs. par visu, no kā bail. par visu, kas notiks. neizbēgami. par to, ko vispār daru un domāju, un to, vai man tas maz ir vajadzīgs. tās ir tās dienas, kad īsti nesaprotu, kāda vispār kaut kam ir jēga. tajās dienās šķiet, ka viss, ko piedzīvoju, ir tikai kaut kas nakts vidū nosapņots starp bezmiegu, galvassāpēm, asarām un dīvainas ķermeņa raustīšanās un trīcēšanas. kādreiz man likās, ka pēc laika pāries šie visi nakts vājprāti. nu es kļūdījos. laikam jau esmu pieradusi pie šīm naktīm. taču dienas pēc tam gan vēl neprotu pārciest. dienas kā šī. kad nekas nav noticis, bet šķiet, ka pasaule sabrukusi. tādās dienās es nezinu, ko darīt. man negribas ne runāt, ne ko darīt, ne ko domāt. tādās dienās man gribas nebūt. bet varbūt es nemaz neesmu. varbūt viss ir tikai izdomāts.gan šīs dienas. gan es.