viena. vientulība. būt vienai. vienatne. vienesamība. mana esamība. labi, nu jau par traku.
bet tā ir tā sajūta. tā ir tā mana dzīves sajūta. tā ir tā, kas dzen uz priekšu un tur atpakaļ. lai arī kā censtos, beigu beigās vienmēr palieku viena. un, kad pienāk brīdis, kad esmu savākusi visus savus spēkus, lai sadzīvotu ar šo apziņu un pat izmantotu to savā labā, atkal notiek kas tāds, kas salauž. jo it kā jau būtu jātic kā jau normālam cilvēkam pieklājas, ka savstarpējās cilvēku attiecības ir the main life goal. un tad dažreiz šķiet, ka kāpēc ne, kāpēc man tā nevarētu būt?? kaut kas taču notiek, kā tam būtu jānotiek normāliem cilvēkiem ar daudz izdevušākām dzīvēm, lai gan viņi paši to neapzinās un noliedz, jo puisis taču pameta un lika raudāt veselas dienas, bet tas jau nekas, ka atņēma gadu dzīves un kaudzi draugu. un tad esmu es, kura laikam nekad nespēs nekad nebeigt cerēt, ka draudzības, visu veidu, nevarētu būt arī mana svarīgā dzīves sastāvdaļa. un tad cenšos. varbūt pat pārāk ļoti un nenovērtēti. un tad sāp. aij dzīve ir tik fun un stulba. it īpaši tad, ja vispār šķiet, ka atrodies nepareizā vietā un uz nepareizā ceļa. tad no iekšējām dusmām lēnām sāk veidoties ārējās, kas galīgi nav labi, jo tik pat ātri, cik veidojušās, tās ir gatavas lausties laukā un sagraut vēl visu pēdējo, kas turas uz tām neizbedzamajām cerībām.